Svarīgi!
Par apgaismības dzimteni tika uzskatītas Anglija un Holande. Šajās zemēs pastāvēja vislabākie apstākļi apgaismības ideju izplatībai – racionāla, komerciāla domāšana un vēlme pēc saprātīgas dzīves noregulēšanas, kam vajadzēja sekmēt saimniecisku labklājību un politisku brīvību.
Anglija
Anglijas ģeogrāfiskie un vēsturiskie apstākļi (sala, kas atradās tālu no Romas Katoļu baznīcas ietekmes un politiskajām norisēm Eiropas kontinenta daļā, kuras ģeogrāfiskais stāvoklis bija izcili labvēlīgs jūras tirdzniecības attīstībai) bija veicinājuši stipras pašapziņas veidošanos cilvēkos. Tā balstījās uz senām parlamentārisma tradīcijām, stabilu un plaukstošu pasaules tirdzniecību un nacionālu baznīcu, virsroku guva reliģiska tolerance un politisks liberālisms. Tādēļ apgaismība Anglijā radās, nevis protestējot pret pastāvošo valsts iekārtu, sabiedriskajām attiecībām un baznīcu, bet gan kā dabisks turpinājums līdzšinējai attīstībai.
Holande 17. gs. pēc atbrīvošanās no Spānijas virskundzības, pateicoties savam ģeogrāfiskajam stāvoklim un arī pieredzei cīņā par politisku brīvību, bija kļuvusi par visattīstītāko Eiropas valsti. Holandē pastāvēja dažādu reliģiju brīvība. Arī tur valsts saimnieciskā un politiskā attīstība atbilda apgaismības idejām un rosināja to izplatību.
Angļu un holandiešu apgaismotāji, no kuriem zināmākie ir angļi Džons Loks, Tomass Hobs, Frāniss Bēkons, nīderlandietis Hugo Grocijs, pieder pie 17. gs. un 18. gs. sākuma filozofu paaudzes.
Francija ātri pārņēma angļu apgaismotāju idejas, taču franču apgaismībai bija cits raksturs. Francijas valsts iekārta un sabiedriskās attiecības bija pretrunā ar idejām, ko pauda apgaismība, tāpēc franču apgaismotāji nonāca opozīcijā ar valsti un baznīcu. Francijā galīgi bija nostiprinājies absolūtisms, katoļu baznīca un karaļa vara bija cieši vienotas.
Katoļu baznīcai nebija raksturīga tolerance. Atrazdamās opozīcijā, apgaismība Francijā bija daudz radikālāka. Tajā pašā laikā apgaismības idejas te sastapās ar neparasti augstu galma kultūru, kas bija padarījusi Franciju par paraugu Eiropai. Franču apgaismotāji, lai tos sadzirdētu iespējami plaša sabiedrība, angļu apgaismotāju idejas ietērpa populārā, visiem saprotamā formā.
Svarīgi!
Tieši tādēļ franču apgaismība bija tā, kas aizrāva visu Eiropu un radīja spožākos 18. gs. apgaismotājus: Šarlu Luiju de Monteskjē, Denī Didro, Voltēru, Žanu Žaku Ruso.
Voltērs 24 gadu vecumā
Vācu zemēs situācija bija vēl atšķirīgāka. Tās ietilpa Vācu Romas impērijā, taču, kā zināms, nacionāli vienota vācu valsts nepastāvēja. 17. gs. pirmajā pusē, tiecoties pēc racionālas un reliģiskas vienotības, vācu zemes bija ierautas kara postā, kas tā arī neatrisināja nedz vienu, nedz otru jautājumu. Tās palika reliģiski un politiski sadrumstalotas. Par garīgās dzīves centriem tur veidojās protestantiskās universitātes. Vācu zemēs apgaismības kustība aizsākās 17. gs. beigās kā akadēmiska kustība ar tīri praktisku ievirzi. Uzsvars tika likts uz audzināšanu un izglītību. Vācu apgaismība vissīkāk izstrādāja audzināšanas un izglītības programmu. Tā nebija opozīcijā absolūtismam un baznīcai. Pie izcilākajiem vācu apgaismotājiem pieder Gotfrīds Vilhelms Leibnics un Johans Gotfrīds Herders.