Kari, karavīri un karošana ir viduslaiku dzīves neatņemama sastāvdaļa. Tāpat kā senajos laikos ļaudis ar ieročiem rokās cīnījās par laupījumu un zemi, kā arī karoja varas un ticības dēļ.
Viduslaiku valstu attīstība, piemēram, Bizantijas impērijas paplašināšanās un Karolingu impērijas izveidošanās, bija saistīta ar kariem. Plašās teritorijas Āzijā, Ziemeļāfrikā un Pireneju pussalā 8. gs. iekaroja arābi, bet Ziemeļeiropā un Rietumeiropa no 8. līdz 11. gadsimtam siroja un laupīja vikingi. Vairākkārt Eiropa piedzīvoja Āzijas stepju klejotāju tautu iebrukumus (huņņi, bulgāri, ungāri, mongoļi, tjurki), bet 11. gadsimta beigās Rietumeiropas kristieši sāka krusta karus pret musulmaņiem un pagāniem. Kā ilgstošāko militāro konfliktu var minēt karu, kas izraisījās starp Angliju un Franciju un ar pārtraukumiem turpinājās vairāk nekā simts gadu (1337 – 1453). Diezgan reti kādai valstij izdevās nodzīvot miera apstākļos.
Krusta kari
Viduslaikos notika nozīmīgas izmaiņas ieroču attīstībā un karošanas paņēmienos.
Šķēps, duncis, loks un bultas bija pazīstami jau kopš akmens laikmeta. Vienkāršais loks ir izturīga un elastīga koka līkst, kas savilkta ar stiegru. Šo ieroci pazinušas gandrīz visas pasaules tautas. Bultas nēsāja īpašā somā – bultu makā, kuru izgatavoja no ādas, koka, auduma, bet vēlāk no metāla.
Svarīgi!
Viduslaikos bez īsā loka, ko izmantoja gan medībās, gan kaujās, parādījās jauni, ļoti spēcīgi ieroči – garais loks un arbalets.
Tie bija precīzāki un iedarbīgāki. Līdz 17. gs. kaujās lietoja arī aizdedzinošās bultas: pakulu vai linu vīkšķi piesūcināja ar darvu, piesēja zem bultas gala un pirms izšaušanas aizdedzināja. Dunčus un nažus viduslaikos kala no dzelzs vai tērauda. Bija griežamie, duramie un metamie dunči. Dažādas tautas darināja atšķirīgas formas dunčus ar dažādiem rotājumiem.
Lai aizsargātos no zobens cirtieniem, šķēpa un dunča dūrieniem un bultām, karavīri valkāja bruņas. Franku valstī bija izplatītas plāksnīšu jeb zvīņu bruņas. Bizantiešu aplīšu bruņukreklu ietekmē radās normaņu un angļu bruņukrekli, ko darināja no savienotiem dzelzs vai tērauda riņķīšiem. Krusta karu laikā ieviesa bruņas arī zirgiem. Bruņinieki valkāja no dzelzs plāksnēm pagatavotas podveida vai spaiņveida bruņucepures, kas daļēji sedza arī kaklu un seju, ar atvērumiem acīm un mutei. Bija arī bruņucepures ar paceļamu sejsegu.
Spaiņveida bruņucepure (13. gs.)
No 12. gs. Rietumeiropā sāka izplatīties jauns šaujamierocis – arbalets. Sākumā koka, vēlāk tērauda loku nostiprināja uz laides. Šāva ar smagām bultām līdz 200 metru tālumā. Arbaleta detaļas un bultas atrastas pilskalnu, apmetņu un mūra piļu 12. – 16. gs. slāņos arī Latvijas teritorijā.
15. gs. vidū karos sāka izmantot garos lokus un lielgabalus, bruņinieks no galvas līdz kājām bija ieģērbts plākšņu bruņutērpā.
Bruņas bija smagas. Bruņiniekam bija grūti kustēties, tādēļ viņš varēja karot tikai jāšus uz zirga.
Lielgabalus – liela izmēra (20mm un lielākus) šaujamieročus Eiropā no Austrumu zemēm ieveda arābi. Ir zināms, ka jau 1280. gadā lielgabali izmantoti pret spāņu pilsētu Kordovu. Šāva ar bultām, vēlāk akmens, svina vai dzelzs lodēm, kas lidoja 200 līdz 400 metru tālumā. 14. gs. lielgabalus plaši pielietoja Spānijā, Francijā, Itālijā, Vācijā, Lietuvā un Krievijā. Tos izmantoja piļu un pilsētu aizsardzībai, kā arī uz kuģiem.
Laika gaitā mainījās arī pilsētu aplenkšanas un ieņemšanas paņēmieni, aizsardzība pret uzbrucējiem, tāpat kaujas taktika atklātā apvidū. Bruņinieki arvien vairāk zaudēja savu agrāko nozīmi, arī piļu un pilsētu nocietinājumus nācās pārbūvēt atbilstoši jaunajiem apstākļiem.