Laikā no 14. gadsimta sākuma līdz 15. gs. vidum Eiropu piemeklēja dažādas nelaimes – dabas katastrofas, slimības, kari un nemieri. Tas viss sākumā radīja krīzes apstākļus, ko izjuta visu Eiropas reģiona un visu kārtu iedzīvotāji.
Svarīgi!
Ap 1300. gadu sākās klimatiskās pārmaiņas – tā sauktais mazais ledus laikmets, kas turpinājās līdz 18. gs. sākumam. Gada vidējā temperatūra pazeminājās par vairākiem grādiem. Palielinājās ledāju platības ap Zemes poliem. Dabas apstākļi lauksaimniecības attīstībai kļuva nelabvēlīgi vairākos Eiropas reģionos.
Piemēram, Grenlande, tika pamesta. Islandē vairs nevarēja audzēt labību, sliktākas ražas bija arī Baltijas jūras piekrastes zemēs – Vācijā, Polijā, Lietuvā, Livonijā. Nelabvēlīgie klimatiskie apstākļi ietekmēja ražu, lopiem nepietika barība. Cilvēki daudzviet cieta badu, kas padarīja viņus uzņēmīgākus pret slimībām.
Izplatīta slimība viduslaikos bija lepra jeb spitālība, kuru nespēja ārstēt, tāpēc parasti lepras slimniekus padzina no sabiedrības. Spitālīgajiem bija jādzīvo ārpus pilsētas, viņiem bija jānēsā garš, uzkrītošas krāsas tērps, turklāt par savu tuvošanos jābrīdina ar zvana, tarkšķa vai raga skaņām vai arī ar skaļiem saucieniem: „Nešķīsts, nešķīsts!” Rūpes par lepras slimniekiem oficiāli uzticēja baznīcai, taču patiesībā spitālīgie dzīvoja no žēlastības dāvanām. Cilvēku, uz kuru krita aizdomas par slimību, nošķīra no pārējās kopienas simboliskā apbedīšanas rituālā.
Lepras slimnieks
Nereti uzliesmoja epidēmijas, kas aptvēra plašus Eiropas reģionus un bija īpaši postošas pilsētu iedzīvotājiem.
Svarīgi!
Vissmagākās sekas bija 1347. – 1350. gada Lielajam mērim, kas vēsturē iegājis ar nosaukumu „Melnā nāve”.
Melnā nāve
Piedzīvotais posts mudināja cilvēkus meklēt vainīgos un atrast glābiņu reliģijā un grēku izpirkšanā. Pastiprinājās bailes, aizdomīgums, māņticība, kas daudzviet izpaudās citu tautību un ticību cilvēku vajāšanā un iznīcināšanā. Daudzviet uzbrukumi tika vērsti pret ebrejiem, kuru kopienas dzīvoja lielā daļā Rietumeiropas pilsētu, saglabājot senču ticību – jūdaismu. Viņu īpašumus postīja, bet pašus padzina, spīdzināja un nogalināja. Daudzi ebreji meklēja patvērumu Austrumeiropas zemēs. Polijā valdnieki neierobežoja viņu tiesības un ļāva brīvi pievērsties savai reliģijai un ievērot tradīcijas.
Mēra un bada posts noveda trūkumā lielu daļu vienkāršo ļaužu, pieauga naids pret zemes īpašniekiem. Vairākās valstīs notika zemnieku sacelšanās: 14.g s. vidū – Francijā, gadsimta beigās Anglijā un Itālijā. Nemierus parasti izraisīja nodevu paaugstināšanās vai jaunu pienākumu uzlikšana zemniekiem. 1358. gada vasarā uz ziemeļiem no Parīzes uzliesmoja īsts zemnieku karš pret dižciltīgajiem zemes īpašniekiem.
Tā kā franču muižnieki bija devuši zemniekiem nicinošu iesauku „Žaks Vientiesis”, sacelšanos dēvē par Žakēriju. Kara laikā nogalināja daudzus augstmaņus un viņu ģimenes.
Žakērija (Miniatūra franču viduslaiku hronikā)
Lai arī nemieri apvienoja plašu reģionu iedzīvotājus, tie nedeva cerētos rezultātus, jo zemnieki bija slikti bruņoti un organizēti, un zaudējuši savus vadoņus vai saņēmuši valdnieku solījumu ievērot viņu prasības, izklīda vai arī tika nežēlīgi apspiesti un sodīti.
Kultūrvēsturnieks Andris Rubenis par Eiropas apdzīvotību viduslaikos (1997)
Vislielākais iedzīvotāju skaits Eiropā bija 14. gadsimtā, bet 15. gs. – visstraujākais kritums – pirmais demogrāfiskās krīzes periods.
Sākot ar 1347. gadu, mēra epidēmijas atkārtojās ik pēc 11 – 12 gadiem. Tās papildināja tīfs, šarlaks, tuberkuloze, dizentērija, garais klepus un citas slimības.
Viduslaikos cilvēka dzīves ilgums bija vidēji 25 – 32 gadi. Ļoti liela bija bērnu mirstība 13 – 18%. Jaunas sievietes (14 – 20 gadi) mira biežāk nekā jauni vīrieši. Tas izskaidrojams ar smagu darbu, agrām laulībām, daudzām dzemdībām. Sievietes reti pārsniedza 40 gadus.
Līdzās slimībām liels posts viduslaikos bija bads, kas visvairāk skāra iedzīvotāju zemākās kārtas. Parasti bads sākās kādā apgabalā ar sliktu ražu vai klimata izraisītiem postījumiem, bet bija arī periodi, kad neražas sekas aptvēra visu Viduseiropu.