Pieaugot iedzīvotāju skaitam, palielinājās pieprasījums pēc ievestajām precēm. Tirdzniecību veicināja arī ceļu un tiltu būve, kā arī uzlabojumi kravu transportēšanā: pārveidojot iejūgu, ratos varēja iekraut vairāk preču. Tirgotāji apguva vairākas valodas un prasmi pēc zvaigžņu stāvokli orientēties apvidū. Pamazām attīstījās tirdzniecības sakari visā Eiropā, kā arī ar Bizantiju un Tuvo Austrumu zemēm. Raksturīga prece, ko transportēja no tālienes, bija garšvielas – pipari, krustnagliņas, mandeles un lauru lapas, kā arī greznumlietas. Tirgotāji ne tikai ieveda Austrumu preces, bet paši arī sāka izvest dažādus Eiropas ražojumus.
Tirdzniecību Vidusjūrā kontrolēja bagātās Itālijas pilsētas Venēcija un Dženova, kuras cīnījās par vadošo lomu Vidusjūras tirdzniecībā gan savā starpā, gan ar Bizantiju. Savukārt Ziemeļjūrā un Baltijas jūrā rosīga tirdzniecība norisinājās no Londonas līdz pat Novgorodai Krievzemē.
Svarīgi!
Lai nostiprinātu savu ietekmi, Ziemeļvācijas pilsētu tirgotāji, apvienojās savienībā, kas pazīstama ar nosaukumu Hanza.
Hanzas dibināšana Hamburgā (1241)
Līdz pat 13. gadsimtam tirgotāji paši pavadīja preču kravas. Tirdzniecība bija grūta un bīstama nodarbe: sauszemes tirgotājus varēja aplaupīt ceļojoši bruņinieki, bet jūrā tirgotāju kuģus apdraudēja pirāti. Par ceļu, tiltu un pārceltuvju izmantošanu daudzas reizes nācās maksāt muitu. Pārvietošanos apgrūtināja arī šaurie un nebruģētie ceļi, kurus lietus laikā klāja dubļi. Bieži lūza rati. Viduslaikos mēdza teikt: „Kas no vezuma nokritis, tas ir pazudis.” Ja vētras sadragātu kuģi izmeta krastā, tad izglābtās preces piederēja piekrastes zemes īpašniekam. Lai aizsargātos pret laupītājiem, tirgotāju ģildes algoja apsardzi vai arī tirgotāji ceļoja grupās.
Aktīva tirdzniecība Eiropā norisinājās gadatirgos, kuri notika vienu vai dažas reizes gadā un kuros piedalījās dažādu zemju tirgotāji. Iecienīts bija Šampaņas gadatirgus Francijā, kur pārdeva gan austrumzemju garšvielas un greznumlietas, gan preces no Ziemeļeiropas. Tur ieradās dažādu zemju lieltirgotāji un apmainījās ar lielu preču daudzumu. Tā kā dažādās valstīs apgrozībā bija dažāda svara un kaluma monētas, gadatirgos bija īpaši naudas mainītāji, kuri vienas zemes monētas apmainīja pret citām. Kad naudas mainītāji bija sagādājuši nepieciešamās monētas ikdienas darījumiem, atlikumu par noteiktu atlīdzību vai procentiem varēja aizdot citiem.
Tirgotājs, kas devās uz citu pilsētu, varēja no naudas mainītāja saņemt kredītvēstuli, kurā bija norādīta naudas summa, ko, uzrādot vēstuli, varēja saņemt no cita naudas mainītāja. Tā tirgotājiem bija iespēja veikt darījumus, nepārvadājot smagās zelta vai sudraba monētas, kas varēja pazust vai tikt nolaupītas. Laika gaitā veiksmīgākie naudas mainītāji kļuva par pirmajiem baņķieriem.
Tirdzniecību apgrūtināja ne tikai daudzie muitas maksājumi. Ierodoties citā pilsētā, parasti preces bija jāglabā pilsētai piederošās noliktavās un tās drīkstēja pārdot tikai šīs pilsētas tirgotājiem, kas savukārt preci pārdeva tālāk citiem viestirgotājiem. Tā pilsēta ieguva papildu naudas līdzekļus. Tirdzniecība bija gan Venēcijas un Dženovas, gan Londonas, Ķelnes, Rīgas un citu pilsētu bagātības un varenības pamatā.
Tirdzniecības attīstība veicināja pilsētu uzplaukumu. Tirgotāji bija uzņēmīgi cilvēki. Viduslaiku pilsētā viņi veidoja pilsētnieku pārtikušāko un ietekmīgāko slāni.