Teorija

Šūpuļdziesma ir dziesma, ko pieaugušie vai lielākie bērni dzied mazam bērnam, lai tas vieglāk iemigtu.
Šūpuļdziesma ir viens no vissenākajiem mūzikas veidiem. Tā ir pirmā melodija, ko saklausām šai pasaulē un kas pavada mūs visu mūžu - mierinot, saudzējot un pasargājot maigumā un labestībā. Dažiem šūpuļdziesma kļūst par pirmo soli ceļā uz mūzikas pasauli.

Miega nesēja šajās dziesmās parasti ir pele. Populārākā no visām latviešu tautas šūpuļdziesmām ir «Aijā, žūžū, lāča bērni».
 

Šūpuļdziesmās var atspoguļoties visa pasaule, sākot no mātes un bērna tuvības, līdz pat visuma tālēm un zvaigznēm. Šūpuļdziesmās sastopamas gan sadzīves, gan pasaku būtnes, kas tiek sauktas mīļvārdiņos.Tiek izmantoti arī ļaunie tēli, kas parādīsies, ja bērniņš nebūs paklausīgs un negulēs.
Dažādu pasaules tautu šūpuļdziesmām kopīgs gan vienmērīgais ritma pulss, gan tekstā izmantotā šalcošā "š" skaņa. Vēl raksturīga iezīme ir šaurais melodiskais diapazons. Tās parasti ir lēnas, mierīgas, aijājošas un klusas. Šūpuļdziesmas sastopamas visās kultūrās, taču dažādām tautām tās ir atšķirīgas, tāpat kā šūpuļdziesmas atšķiras no citām dziesmām.

Laika gaitā šūpuļdziesmas sākuši rakstīt arī komponisti, piemēram, latviešu komponisti Jānis Lūsēns («Čuči, guli, mazais šmuli») un  Ēriks Ešenvalds («Lāčabērni»).
Atsauce:
https://www.youtube.com, Ingus Ulmanis. Aijā žūžū, lāča bērni