Mājas muzicēšana ir sena kultūras dzīves tradīcija Eiropā un Latvijā, tā radot svētkus savas apkārtnes cilvēkiem un gūstot iespēju sajusties vairāk piederīgiem novadam, kur dzīvo.
Senāk mūzika tika spēlēta galvenokārt mājās, kad vakaros pēc darba, svētkos vai svētdienās muzicēja ģimenes lokā. Par muzikantu kļuva jau bērnībā 5 – 6 gadu vecumā, kad tēvs vai vectēvs zēnam iedeva vijoli. Citreiz pirmais instruments bija bungas, jo tās bija viegli spēlēt. Visbiežāk muzikanti nepārzināja nošu pierakstu un tādēļ muzicēja pēc dzirdes.
Gandrīz katrā lauku mājā bija kāds pirkts vai pašdarināts mūzikas instruments, kāds tautas spēlmanis, kurš prata kaut ko spēlēt. Kādi instrumenti bija tajā laikā, tādus arī spēlēja un muzicēšana dažādos godos bija neatņemama latviešu tradīcija.
Senāk muzikantiem nemaksāja, viņiem deva simboliskas dāvanas un visi varēja papriecāties par velti kāzās, zaļumballēs, deju vakaros, talkās, tirgū, gadskārtu svētkos.
Savukārt 21. gadsimtā ikvienā muzicēšanas situācijā - kāzās, dažādos pilsētas pasākumos un svētkos, izņemot skates, konkursus un festivālus, tiek prasīts atalgojums naudas izteiksmē.
19.gs beigas un 20. gs. pirmā puse Latvijā bija laiks, kad lielā skaitā izplatījās fabrikās ražoti mūzikas instrumenti. Parasti muzikantu grupā jeb kapelā bija 2 līdz 5 dalībnieki. Par kapelas dvēseli uzskatīja vijolnieku, jo viņš uzdeva toni un spēlēja melodiju.
Gandrīz katrā lauku mājā bija kāds pirkts vai pašdarināts mūzikas instruments, kāds tautas spēlmanis, kurš prata kaut ko spēlēt. Kādi instrumenti bija tajā laikā, tādus arī spēlēja un muzicēšana dažādos godos bija neatņemama latviešu tradīcija.
Senāk muzikantiem nemaksāja, viņiem deva simboliskas dāvanas un visi varēja papriecāties par velti kāzās, zaļumballēs, deju vakaros, talkās, tirgū, gadskārtu svētkos.
Savukārt 21. gadsimtā ikvienā muzicēšanas situācijā - kāzās, dažādos pilsētas pasākumos un svētkos, izņemot skates, konkursus un festivālus, tiek prasīts atalgojums naudas izteiksmē.
19.gs beigas un 20. gs. pirmā puse Latvijā bija laiks, kad lielā skaitā izplatījās fabrikās ražoti mūzikas instrumenti. Parasti muzikantu grupā jeb kapelā bija 2 līdz 5 dalībnieki. Par kapelas dvēseli uzskatīja vijolnieku, jo viņš uzdeva toni un spēlēja melodiju.
Kapelas sastāvā parasti bija:
- Vijole,
- Cītara (Latvijā bijuši izplatīti 3 cītaru veidi – pogu cītara, cītarkokle un visizplatītākā - akordcītara),
- Base (mūzikas instruments, kas izmēra ziņā ir pa vidu starp čellu un kontrabasu, bet atšķiras ar to, ka tai ir tikai 3 stīgas),
- Kāds koka pūšaminstruments (piemēram, klarnete),
- Harmonikas jeb tautas valodā sauktās ermoņikas.
Cītara spēle
Bases spēle
Harmoniku spēle
Mūsdienās lauku kapela ir neliels orķestris vai ansamblis, kas parasti atskaņo tautisku mūziku.
Kapelas sastāvā var būt gan tautas instrumenti, gan simfoniskā orķestra instrumenti vai pat basģitāra un sintezators. Kapelas skanējumu var vieglāk atšķirt pēc spēles manieres, nevis pēc instrumentu sastāva, kas var būt dažāds.
Gan senāk, gan mūsdienās lauku kapelas būtība ir kopīgi muzicēt un dziedāt par prieku sev un citiem. Tradīcijas, kas tiek pārmantotas no paaudzes paaudzē, saglabājot vēsturi atmiņas un pieredzi, ir svarīgs kultūras mantojums.