Teorija

Dziesma ir viens no senākajiem mūzikas žanriem.
Dziesmas radīšanā ļoti liela nozīme ir izvēlētajam dzejolim. Komponistam ir dots sarežģīts uzdevums – saglabāt dzejoli nemainītā veidā tā, lai mūzika un vārdi savijas kopīgā, spēcīgā veselumā.

Visbiežāk dziesmas tiek komponētas jau iepriekš radītam dzejolim, nevis otrādi. Lai dzejas tekstu veidotu uztveramāku, komponists izmanto dažādus mūzikas izteiksmes līdzekļus.
Ar mūzikas izteiksmes līdzekļu palīdzību – melodiju, ritmu, tempu (ātrumu), dinamiku (atskaņojuma skaļumu, skaņas stiprumu) - komponisti spēj attēlot dažādus tēlus, notikumus, emocijas.
 
Līdzena melodija lēnā tempā rada plūstošu, sastingušu, bet ātrā tempā - enerģisku noskaņu.
Viļņveidīga un lēcienveidīga melodija, atkarībā no tempa, var piešķirt gan aktīvu, gan plūstošu mūzikas raksturu.

Vienmērīgs ritms lēnā tempā var radīt mierīgus tēlus, bet ātrā tempā - nemierīgus.
Nevienmērīgs un punktēts ritms rada aktivitāti, enerģiju, satraukumu un rotaļīgumu.

Lēns temps var attēlot skumjas, mieru, sastingumu, bēdas, bet ātrs temps - prieku, satraukumu, enerģiju, dusmas.

Klusa dinamika var attēlot mierīgu, gaišu, saulainu un skumju noskaņu, bet skaļa dinamika - aktivitāti, nemieru un saspringumu.
Dzejoļa teksts komponistam pasaka priekšā, kāda būs dziesma – jautra, skumja, draiska vai nopietna.
Lai palīdzētu klausītājam labāk saprast mūzikas saturu, instrumentālajā mūzikā komponisti dažkārt lieto skaņdarbam atbilstošus nosaukumus.
Piemērs:
Alfrēda Kalniņa simfoniskā idille „Mana dzimtene”.
Noklausies instrumentālo skaņdarbu!
 

Patriotiskā, instrumentālā skaņdarbā, tāpat kā dziesmā, ir attēlota dzimtenes mīlestība - cieņa pret zemi, tautu, valsti un kopīgām vērtībām. Instrumentālā skaņdarbā ir daudz grūtāk nodot šo vēstījumu, jo vienīgais izteiksmes līdzeklis ir mūzikas valoda.
Atsauce:
https://www.youtube.com, Alfrēds Kalniņš, simfoniskā idille ''Mana dzimtene''