2. Varbūtību teorija

Notikumu varbūtīgais raksturs ir objektīva īpašība, nevis mūsu novērojuma rezultāts.
  
Piemēram:

Ja vienu reizi met spēļu kauliņu, nevar paredzēt vai uzkritīs \(2\), bet var ievērot, ka visi cipari krīt apmēram vienādi bieži un atkārtojot mēģinājumu daudz reizes, var secināt, ka \(2\) uzkrīt apmēram vienā sestajā daļā no visiem metieniem.

 

Var teikt: varbūtība, ka uzkritīs \(2\) ir $P\left(A\right)$, kur gadījuma notikums ir $A$ - "uzkrita \(2\)".
Garā eksperimentu sērijā mūs interesējošā rezultāta parādīšanās biežums svārstās tuvu kādai konstantei.

Klasiskais varbūtību aprēķināšanas paņēmiens:
$P\left(A\right)=$ (derīgo notikumu skaits) \(/\) (visu notikumu skaits)

 

Piemēram, metot monētu ir iespējami divi notikumi: $A$ - uzkrīt cipars, un $B$ - uzkrīt ģērbonis. $P\left(A\right)=\frac{1}{2}$.

  

Neiespējama notikuma varbūtība $P=0$.
Piemēram, no kastītes, kurā ir tikai baltas bumbiņas, izņem zilu bumbiņu. $P\left(\mathrm{zila}\right)=0$

Piemēram, P(izvēlēts pāra skaitlis dalās ar divi) \(= 1\).

 

 

Par notikuma $A$ varbūtības aptuveno vērtību uzskata attiecīgā notikuma relatīvo biežumu, ko sauc par statistisko varbūtību $P\left(A\right)\approx W\left(A\right)$.  

Jo lielāks būs izdarīto mēģinājumu skaits, jo mazāka būs atšķirība starp relatīvo biežumu un notikuma varbūtību.

Piemērā ar sēklām būtu aplami noteikt dīgtspēju, iesējot vien 4 vai 5 sēklas.