Jau 1989. gadā Latvijas Republikas varas institūcijas - LPSR Ministru kabinets, LPSR Augstākā Padome, lai arī izveidotas padomju laikā, tātad, - šķietami pārstāvēja padomju varu, pieņēma virkni lēmumu, kuri stiprināja nacionālās intereses.
Attēlā: LTF muzejs. Ēku Rīgā - Vecpilsētas ielā 13/15; kur tagad atrodas LTF muzejs, Latvijas Tautas frontei piešķīra LPSR Ministru Padome.
LPSR MP pieņēma lēmumu arī migrācijas ierobežošanai - "Par pasākumiem iedzīvotāju skaita nepamatota mehāniskā pieauguma pārtraukšanai un migrācijas procesu regulēšanai LPSR".
Lielāko skaitu lēmumu, kas sekmēja demokrātiju un bija saskaņā ar nacionālajām interesēm, pieņēma LPSR AP, kaut bija arī nelojāli lēmumi.
Šajā laikā LPSR AP vadītājs - Prezidija priekšsēdētājs bija Anatolijs Gorbunovs, viņa lojalitāte neatkarības idejām lielā mērā bija izšķiroša.
Attēlā: Anatolijs Gorbunovs. Pēc neatkarības deklarācijas pieņemšanas 1990. gadā viņš kļuva arī par Latvijas Republikas AP priekšsēdētāju.
1989. gadā LPSR AP pieņēma šādus nozīmīgus lēmumus un likumus:
- Valodu likumu, kurā latviešu valoda tika pasludināta par valsts valodu, kaut faktiski joprojām liels pārsvars saglabājās krievu valodai.
- LNNK atzina par konstitucionālu, kaut LKP CK birojs bija lēmis, ka tā neatbilst LPSR Konstitūcijai.
- Tika pieņemts lēmums reabilitēt (attaisnot, atzīt par nepamatoti izsūtītām) Latvijas PSR izsūtītās personas.
- Jūlijā tika pieņemti vairāki likumi: par Latvijas PSR pāreju uz ekonomisko patstāvību; par sapulcēm, mītiņiem, ielu gājieniem, demonstrācijām; u.c.; pieņemta deklarācija "Par Latvijas valsts suverenitāti"; izveidota komisija 1939. - 1940. gada notikumu izvērtēšanai.
- Gada beigās tika izdarīti grozījumi Konstitūcijā un ieviests alternatīvais dienests, tas nozīmēja, ka Latvijas jauniešiem radās iespēja izvēlēties nedienēt PSRS armijas rindās.
- Tika pasludinātas jaunas svētku dienas: 24. jūnijs; 11. novembris; 18. novembris; 24. decembris.
- Uzklausot komisijas ziņojumu, to pieņēma un notikumi 1939. - 1940. gadā tika atzīti par Latvijas okupāciju un aneksiju.
- Kā pēdējais 1989. gada nozīmīgais lēmums bija LPSR Konstitūcijas 6. panta svītrojums, - ar to kompartija zaudēja pantā noteikto vadošo lomu. No tās cilvēki masveidā izstājās. Kompartija sašķēlās - daļa saglabāja uzticību PSRS, bet otras daļas mērķi bija līdzīgi LTF.
PSRS AP pieņēma lēmumu, ar kuru Latvijas un pārējo Baltijas republiku Augstāko Padomju līdzīgos lēmumus atzina par antikonstitucionāliem, - t.i. nelikumīgiem un spēkā neesošiem. Būtībā tas neko nemainīja.
Attēlā: PSRS vadītājs M. Gorbačovs 1990. gada janvārī ieradās vizītē Lietuvā.
"Sajūdis"manifestācija sapulcēja ap 300 000 dalībnieku. M. Gorbačovs vizītes laikā Lietuvas inteliģencei esot draudējis, ka nekur no PSRS Lietuva neaizies.
Latvijā pie Brīvības pieminekļa notika solidaritātes mītiņš Lietuvai.
Lai panāktu likumīgu Latvijas neatkarības atjaunošanu, tika iesaistīti Latvijas labākie juristi. Viņi atzina, ka visdrošākais ceļš - iegūt neatkarību, balstoties uz PSRS konstitūciju.
Bija jāpanāk, lai LPSR Augstākā Padome nobalsotu par Latvijas neatkarību. Tāpēc tika uzsākts aktīvs darbs, lai panāktu iespējami lielāku LTF popularitāti, lai vairākumu LPSR AP vēlēšanās gūtu neatkarības atbalstītāji.
Svarīgi!
1990. gada februārī LPSR AP pieņēma deklarāciju "Par Latvijas valstisko neatkarību".
Par valsts oficiāliem simboliem tika atzīts Latvijas ģerbonis, sarkanbaltsarkanais karogs, himna "Dievs, svētī Latviju!".
Virs LPSR Augstākās Padomes un Ministru Padomes pacēla sarkanbaltsarkano karogu.
Šiem pasākumiem sekoja iespaidīgs Interfrontes mītiņš pret neatkarību.
17. martā - dienu pirms vēlēšanām LTF koncentrēja visus spēkus, lai saliedētu sabiedrību, lai ikvienu sasniegtu šo vēlēšanu nozīmīguma apziņa. Bija "jāiekaro Rīga", kā formulējusi S. Kalniete, un LTF organizētā manifestācija Daugavmalā pulcēja vairāk nekā 500 000 dalībnieku neatkarības atbalstam.
Attēlā: Latvijas valsts simboli - karogs un mazais ģerbonis.