Svarīgi!
Atmodas kustība bija ieguvusi pretiniekus gan Latvijā, gan Maskavā - aktīvākus centienus nepieļaut Baltijas republiku suverenitātes stiprināšanos, nepieļaut to autonomijas nostiprināšanos.
1989. gada janvāra sākumā tika dibināta LPSR Darbaļaužu internacionālā fronte, saīsināti, - Interfronte. Tā bija opozīcija Latvijas Tautas frontei, un LTF noraidīja jebkādas sadarbības iespējas.
Attēlā: Interfrontes mītiņš. Interfronte organizēja protesta mītiņus gan pret valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu latviešu valodai, pret migrācijas ierobežošanu, pret Latvijas neatkarību u.c. Sāka arī iznākt Interfrontes laikraksts "Vienotība".
Darbojās nelielākas dažādas komitejas, kas apvienoja neatkarības pretiniekus, bet Interfronte kļuva par lielāko organizāciju, tās rīkotās aktivitātes - mītiņi un protesti parādīja, ka daļa Latvijas sabiedrības vēlas saglabāt padomju režīmu. To noteica šādi apsvērumi.
- Noraidoša attieksme pret Latvijas neatkarību bija tiem, kuri nevēlējās zaudēt savus amatus un privilēģijas, kuri bija iespējami, tikai padomju režīma apstākļos, piemēram, aktīvi pretinieki bija atvaļinātie Padomju armijas virsnieki, lielo rūpniecības uzņēmumu administrācijas pārstāvji, Latvijas KP biedri, kuri bija radikāli pārmaiņu pretinieki.
- Liela daļa no citām republikām iebraukušo baidījās, ka nāksies atgriezties savā dzimtenē, kur bija zemāks ekonomiskais līmenis, sliktāki dzīves apstākļi, nekā Latvijā.
- Daudziem nepatiku izraisīja nepieciešamība mācīties latviešu valodu, - padomju laikā tā nebija nepieciešama, un bija vēlme šādu privileģētu situāciju saglabāt. Kā var secināt šobrīd, tad ievērojams skaits Latvijas iedzīvotāju 25 neatkarības gados tā arī nav uzskatījuši par nepieciešamu apgūt tās valsts valodu, kurā viņi dzīvo.
- Visbeidzot - Latvijas kā neatkarīgas valsts noformēšanās daudziem nozīmētu padomju dzimtenes zaudēšanu, bet bija daudz to, kuri ticēja tās dogmām un propagandai.
Attēlā: Alfrēds Rubiks mūsdienās. Bija viens no LKP CK aktīvākajiem radikālajiem komunistiem, kuri atbalstīja padomju režīmu. Bija "Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejas", dibināta 1990. gadā, vadītājs.
1989. gadā, kad aizvien ievērojamāku ietekmi Latvijas politikā sāka gūt LTF, kad nacionālās intereses sāka nostiprināt likumdošanas institūcijas (skat. teoriju - 04), pastiprinājās arī Maskavas centieni nepieļaut demokratizācijas procesus.
1989. gadā, pēc izrēķināšanās ar miermīlīgajiem demonstrantiem Gruzijā, notika PSRS varas demonstrācija Latvijai, - Rīgā 9. - 10. aprīlī notika Baltijas kara apgabala manevri, kuru laikā pilsētā iebrauca padomju tanki.
Attēlā: Padomju tanki Rīgas ielās 1989.g.
PSRS atbilde dažādiem lēmumiem, kurus Latvijā pieņēma nacionālo interešu un demokrātijas sargāšanai (skat. teoriju - 04), bija neviennozīmīga.
Starp interfrontēm un Tautas frontēm laipoja arī PSRS vadītājs M. Gorbačovs, nereti publiski paužot necienīgu attieksmi nacionālajām kustībām.
- Bija demokrātiski lēmumi, piemēram, PSRS Tautas deputātu kongresa lēmums izveidot komisiju PSRS un Vācijas 1939. gada līguma seku novērtēšanai.
- Vairāk tomēr procesi Baltijas republikās tika kategoriski nosodīti, - kā centieni graut padomju varu, kā antisociālistiski, nacionālistiski, - kopumā - kaitīgi PSRS vienotībai.
- Jaunajā PSRS konstitūcijas projektā vairs nebija punkta par savienoto republiku tiesībām izstāties no PSRS.
- 1989. gada 26.augustā PSKP CK draudīgajā paziņojumā, kas sekoja kā reakcija uz akciju "Baltijas ceļš", aicināja visas Baltijas republiku tautas "(...), apzināties, uz kādu bezdibeni cilvēkus grūž nacionālistiskie līderi, (...) kopīgo interešu vārdā apturēt notikumu bīstamo gaitu, pāriet no konfrontācijas uz dialogu (...)".
- 10. novembrī PSRS AP pieņēma lēmumu, ka Baltijas republiku un Azerbaidžānas Augstāko Padomju suverenitātes lēmumi ir spēkā neesoši. 18. novembrī Latvijas atbilde bija LTF manifestācija Daugavmalā "Par neatkarīgu Latviju". Tajā piedalījās vairāk nekā 500 000 dalībnieku.
Attēlā: Izdota Atmodas laika populāro dziesmu izlase "Tautas laiks".
Ieskats 1989. gada dziesmās - pēdējās divas saites.
1989. gads, salīdzinot ar iepriekšējo - 1988. gadu, kļuva par nacionālo spēku saliedēšanās gadu, kad lēmumiem, kurus pieņēma Latvijas republikā, sekoja atbildes reakcijas no Maskavas, tāpēc šajā gadā nostiprinājās pārliecība, ka vienīgais iespējamais ceļš, - Latvijas neatkarība.
Kamēr Baltijas valstis nebija pieņēmušas lēmumus par neatkarības atjaunošanu, radikālākas darbības no PSRS varas struktūrām sabiedrības iebiedēšanai nebija.