Vācieši, jeb, precīzāk (mūsdienās lietotais jēdziens), - vācbaltieši (līdz 20.gs. paši sevi sauca par baltiešiem, pēc tam - par baltvāciešiem) bija autonoma grupa Latvijā, - pēcteči 12./ 13.gs. un vēlāk Latvijas un Igaunijas teritorijā ieceļojušiem vāciešiem, kā arī pārvācotiem latviešiem, līviem, igauņiem.
- Latviešu literāro valodu 17.gs. sāka izkopt vācu tautības mācītāji Georgs Mancelis, Kristofors Fīrekers.
- Bībeli latviešu valodā 17. gs. tulkoja Ernsts Gliks.
- Pirmais par latviešu folkloru ieinteresējās un to 17./18.gs. mijā publicēja Rīgas Domskolas pedagogs Johans Gotfrīds Herders.
- 18.gs. dzimtbūšanu skarbi kritizēja un par latviešu interesēm iestājās Garlībs Helvigs Merķelis un citi vācieši.
- Pirmās ābeces latviešu bērniem, latviešu vārdnīcas 18.gs. sastādīja Gothards Frīdrihs Stenders utt.
 |  |  |
Johans Gotfrīds Herders | Garlībs Helvigs Merķelis | Gothards Frīdrihs Stenders |
Vācbaltiešu konsolidācija notika, kad Latvijas teritorija tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā (18.gs.). 19.gs. un 20. gs. sākumā to kopienu papildināja citi vācu tautības ieceļotāji Baltijā.
20. gadsimta pirmajā pusē vācbaltieši veidoja monolītu savdabīgā vācu dialektā runājošu etnokultūrgrupu ar savu kultūru un mentalitāti.
Svarīgi!
Mentalitāte - atsevišķam cilvēkam vai cilvēku kopai (arī tautai) raksturīgs domāšanas veids, dzīves uztvere un emocionālā ievirze - raksturs.
Tā kā Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu laikā daudzi vācbaltieši bija noraidoši pret Latvijas valstisko neatkarību, tad, baidoties no atriebības, emigrēja uz Vāciju, - vācbaltiešu skaits Latvijā bija ievērojami samazinājies:
- 19. gadsimta beigās vācbaltieši bija gandrīz 24% no Latvijas iedzīvotāju skaita;
- 1920. gadā vācbaltieši bija nepilni 4% no iedzīvotāju kopskaita.
Lielākā daļa vācbaltiešu dzīvoja Rīgā (10% no rīdzinieku kopskaita), kā arī Kurzemes un Zemgales pilsētās. Izņēmums bija Iršu pagasts (tag. Kokneses novadā), kur 92% iedzīvotāju bija vācu kolonistu pēcteči.
Smagu ekonomisku triecienu Latvijā palikušajiem vācu muižniekiem deva agrārā reforma, - viņi zaudēja savu politiskās un ekonomiskās elites statusu.
Latvijas valstī bija ievērojama vācbaltiešu ietekme ekonomikā - viņiem pilsētās piederēja lieli nekustamie īpašumi, rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumi, liela daļa bija augsti kvalificēti strādnieki.
Vācbaltieši bija saliedētākā un aktīvākā no Latvijā dzīvojošām mazākumtautībām - Saeimā viņiem bija sava politiskā pārstāvniecība, jo aktīvi piedalījās Saeimas vēlēšanās; viņiem bija dažādas biedrības.
Attēlā: Pauls Šīmanis - vācbaltiešu politiķis, žurnālists, viens no spēcīgākajiem intelektuāļiem Latvijā. Izcila personība.
Pauls Šīmanis ar savu lojālo attieksmi pret Latvijas valsti bija pozitīvs piemērs visai vācbaltiešu kopienai. Pauls Šīmanis bija Tautas padomes loceklis, Satversmes sapulces un citu Saeimu deputāts.
1927. gadā viņam piedāvāja sastādīt Latvijas valdību, bet viņš atteicās.
1929. gadā Šīmanis pārstāvēja Latviju Tautu Savienībā.
Ilgstoši Šīmanis bija ietekmīgākā vācu laikraksta Latvijā "Rigasche Rundschau" ("Rīgas apskats") redaktors, publikāciju autors.
Savās publikācijās rakstīja par svarīgākajiem Latvijas dzīves jautājumiem, noliedzoši vērtēja gan boļševismu, gan nacismu.
1939. gadā, kad daudzi vācbaltieši, tuvojoties karam, aizbrauca, viņš atteicās atstāt Latviju.
Vācu okupācijas laikā Pauls Šīmanis palīdzēja izglābties vairākiem ebrejiem.
Miris 1944. gadā. P. Šīmanis apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Vācbaltieši bija arī izglītotākā no Latvijas mazākumtautībām. Darbojās daudzas vācu skolas, - 1924. gadā - 90, to skaitā 11 vidusskolas.
1921. gadā Rīgā tika dibināta privāta vācu augstskola - Herdera institūts.
Attēlā: Herdera institūts 30. gados. Rīgā Elizabetes ielā 29.
Institūts turpināja darboties līdz 1939. gadam. Tajā izglītoja nākamos garīdzniekus un reliģijas skolotājus vācu luterāņu draudzēm un skolām, bija juridiskā nodaļa un humanitāro zinātņu nodaļa.
Daudzi vācbaltieši bija mācībspēki Latvijas augstskolās, nodarbojās ar zinātni, bija izgudrotāji (piemēram, VEF Minox radītājs Valters Caps), arhitekti utt. - aktīvi darbojās dažādās jomās.
Attēlā: izcilā jūgendstila arhitekta Mihaila Eizenšteina projektētais nams Rīgā.
Mihails Eizenšteins Rīgā ieradās 20. gs. sākumā, strādāja kā ierēdnis, bet viņa projektētie nami ir krāšņākie Rīgas jūgendstila paraugi. Lai arī dzimis Krievijā, viņš sevi uzskatīja par vācbaltieti.
Arvien vairāk vāciski runājošo pilsoņu Latvijas valsti sāka uzskatīt par savu dzimteni.
Bet daudzi latviešu politiķi, tāpat kā ievērojama latviešu sabiedrības daļa saglabāja pretvācisku noskaņojumu, propaganda nerimās popularizēt Melnā bruņinieka - mūžsenā latviešu tautas ienaidnieka tēlu. Tomēr bija arī politiķi un sabiedriskie darbinieki, kuri iestājās par vācbaltiešu intelekta un ekonomisko iespēju izmantošanu Latvijas labā.
Attiecības saasinājās, kad Vācijā pie varas nāca nacisti - viņu idejas atrada piekrišanu arī Latvijas vācbaltiešu vidē.
Situāciju pasliktināja K. Ulmaņa pretvāciskā nostāja - tika atcelta vācu skolu autonomija, konfiscētas vāciešiem piederošās Lielās un Mazās ģildes ēkas, slēdza saimnieciskās organizācijas utt.
1939. gadā Vācija aicināja vācbaltiešus atgriezties "dzimtenē" - Vācijā, lai pasargātu no padomju okupācijas varas un represijām.
Attēlā: Vācbaltiešu izceļošana. 1939. gads.
1939. - 1941. gadā Latviju pameta aptuveni 51 tūkstotis vācbaltiešu.
Aizbraucēji nesasniedza Vāciju - viņus nometināja Polijā.
Latvijā 1941. gadā palika ap 1500 vācbaltiešu.
Tā noslēdzās 700 gadus ilgā vācu minoritātes vēsture Latvijā.
Daudzi vācbaltieši un viņu pēcteči arī mūsdienās saglabājuši gan valodas, gan kultūras atšķirību - viņu identitāti turpina ietekmēt bijusī saikne ar Latviju.
Daudzi arī turpina uzturēt personiskus un kultūras kontaktus ar bijušo dzimteni.