Līvi jeb lībieši ir otra senākā Latvijas teritorijas tauta.
Tās izcelsme saistīta ar šeit jau pirms mūsu ēras - 4. - 3. gadu tūkstotī dzīvojošām Baltijas somu ciltīm. (Nav pareizi lietot jēdzienu "somugri", jo ar šo grupu līvus, tāpat kā citus Baltijas somus, saista valoda, bet ne etnoģenēze.)
Etnoģenēze - tautas izcelšanās un veidošanās process.
Lībieši jeb līvi (līvu: līvlizt, latīņu: livones, vācu: Liven, senkrievu: либь) runā somugru grupas valodā - līvu valoda ir viena no Baltijas somu valodām.
Pirms vairākiem tūkstošiem gadu līvu priekšteči apdzīvoja lielāko daļu Latvijas teritorijas, bet laika gaitā to skaits samazinājās.
Attēlā: Latvijas teritorijas karte - 12. gadsimta beigas.
Līvu apdzīvotās teritorijas iekrāsotas zilganvioletā krāsā ap Rīgas jūras līci. Kartē redzams, ka līvi veido 2 grupas - Kurzemes līvi, Daugavas un Gaujas lejteces līvi.
Dažādu vēsturiski politisku un ekonomisku apstākļu dēļ iekšzemē dzīvojošie latgaļi un kurši pamazām jau no 13. gadsimta asimilēja gar jūras malu un Daugavas un Gaujas lejtecē mītošos līvus, kas pakāpeniski konsolidējās par vienu no latviešu tautas sastāvdaļām. Iespējams, tāpēc, ka Vidzemes daļā mītošie līvi nerunāja somugru valodā, bet baltu - šī valoda arī tika lietota Vidzemē un kļuva par latviešu literārās valodas pamatu.
Līdz mūsdienām savu valodu un identitāti cenšas saglabāt Kurzemes līvi, kaut arī to skaits ir neliels - 2011. gadā 250 cilvēki sevi pieteikuši kā līvus. Bet tas ir daudz vairāk, nekā 1970. gadā, kad reģistrēts mazākais līvu skaits - 48.
Attēlā: Folkloras draugu kopa "Skandinieki" arheoloģiskajos līvu tērpos. 2012.g.
Daudzi tās dalībnieki, piemēram, Staltu dzimta, savu izcelsmi saista ar līviem, pārzina līvu valodu.
Pirmais Pasaules karš un pirmās Latvijas brīvvalsts laiks nebija labvēlīgs līvu identitātes saglabāšanai - 19. gs. otrajā pusē līvu skaits Kurzemē bijis ap diviem ar pusi tūkstošiem, bet 1920. gadā - 831, nedaudz palielinājās 1925. gadā - 1238, bet pēc tam - tikai samazinājās.
Tas notika šādu apstākļu ietekmē:
- Pirmā pasaules kara frontei tuvojoties Kurzemei, 1915. gada vasarā līvus evakuēja no piekrastes, un daļa no viņiem vairs neatgriezās dzimtajos ciemos.
- Jaunieši devās mācīties, ieguva labāku izglītību nekā vietējās ciemu skolās, un atrada darbu ārpus piekrastes.
- No līviskās vides aizgājušie, jo īpaši jaunieši, uzdevās par latviešiem, ko veicināja 20. - 30. gadu sabiedriski politiskā situācija Latvijā.
- Līvu dzimstība kļuva mazāka nekā mirstība.
- Pastiprināti dibinājās jauktas latviešu - līvu ģimenes, kas visos novados bija etnisks mazākums, un tās pārlatviskojās.
- Daļa līvu, meklēdami labākus darba un dzīves apstākļus, pārcēlās uz citiem apvidiem.
Attēlā: Līvu zvejnieks tradicionālajā darbā un vidē.
Līvu asimilāciju centās aizkavēt 1923. gadā izveidotā Līvu savienība - līvu sabiedriskā organizācija. Tā panāca, ka līvu ciemu skolās fakultatīvi tiek mācīta līvu valoda - no 1923. gada līdz padomju okupācijai 1940. gadā.
Par līviem interesējās viņiem radniecīgo Baltijas somu tautu - igauņu, somu zinātnieki un kultūras darbinieki. Ar šo tautu un valstu atbalstu 1939. gadā Mazirbē tika atklāts līvu Tautas nams. Līvu inteliģences pārstāvji devās iegūt izglītību uz Igauniju un Somiju.
Attēlā: Līvu Tautas nams Mazirbē, atklāts 1939. gadā. Mūsdienās tā telpās iekārtota ekspozīcija par līvu vēsturi un kultūras mantojumu.
Mazirbe ir lielākais līvu (lībiešu) ciems Baltijas jūras Kurzemes piekrastē, valsts aizsargājamās lībiešu kultūrvēsturiskās teritorijas centrs.
Latvijas valsts nepievērsa nopietnu uzmanību līvu etnosa saglabāšanai, - lai arī bija garantētas plašas kultūrautonomijas iespējas.
Līviem, tāpat kā visām Latvijas minoritātēm, nepatīkams bija K. Ulmaņa autoritārā režīma likums par to, ka tad, ja viens no bērna vecākiem ir latvietis, skolēns obligāti jāsūta latviešu skolā. Arī tas mazināja senākā Latvijas pamatetnosa - līvu identitāti, līdz ar to - saglabāšanu.