Brīvajai Latvijai bija raksturīga profesionāla teātra izaugsme, bet Rīga kļuva par teātru pilsētu.
Latvijas brīvvalsts gados tika iedibinātas spēcīgas teātru tradīcijas, kuras bija nozīmīgas arī visus padomju okupācijas gadus.
Par teātriem rūpējās valsts, pašvaldības un Kultūras fonds.
Nacionālais teātris
Svarīgi!
Pirmais dramatiskais teātris, kurš sāka darbību 1919. gadā, bija Nacionālais teātris. Tā bāzi veidoja Rīgas Latviešu teātris, kurš līdz Pirmajam pasaules karam bija darbojies pie Rīgas Latviešu biedrības.
Attēlā: Nacionālais teātris šajā ēkā sāka darbību 1919. gadā.
Teātra ēka būvēta 20.gs. sākumā eklektisma stilā.
Nacionālā teātra direktors 1919. gadā bija Aleksis Mierlauks (viņš bija arī izcils aktieris), scenogrāfs - mākslinieks Oto Skulme (Skat. tēmu "Māksla: glezniecība".).
1921. gadā uz četriem gadiem par teātra direktoru kļuva Rainis.
Teātris darbību atklāja ar R. Blaumaņa izrādi "Ugunī", bet kā nākamās tika iestudētas Raiņa poēma "Daugava" un luga "Zelta zirgs".
Iecienītas Nacionālajā teātrī bija Annas Brigaderes lugas: "Sprīdītis", "Maija un Paija" u.c.
Teātra repertuārā bija arī Ā. Alunāna, J. Akuratera, Aspazijas, A. Upīša u.c., pārsvarā - latviešu autoru lugas.
Teātrim raksturīgas bija reālisma tradīciju stilā iestudētas izrādes.
Slavenākie aktieri Nacionālajā teātrī: Alfrēds Amtmanis - Briedītis, Rodrigo Kalniņš, Jānis Osis, Berta Rūmniece, Mirdza Šmithene, Lilija Ērika, Anta Klints, - tie bija leģendām apvīti aktieri.
Attēlā: Skats no Aspazijas lugas "Zalkša līgava" iestudējuma Nacionālajā teātrī 1928. gadā.
Dailes teātris
Svarīgi!
Par otru nozīmīgāko teātri kļuva Dailes teātris, kurš dibināts 1920. gadā. Dailes teātris vēl aizvien ar godbijību atceras savu izveidotāju un ilggadējo režisoru Eduardu Smiļģi (1886. - 1966.).
Dailes teātris tika radīts kā novatorisks teātris - sevišķa vērība pievērsta iestudējuma formai:
- izgaismošanai lietoja dažādu krāsu prožektorus, kas pastiprināja noskaņu;
- tika ierīkota vairāku līmeņu skatuve;
- izaicinošas, spilgtas, modernas dekorācijas (to autors bija scenogrāfs Jānis Muncis);
- spēles veids bija pacilāts, dinamisks, romantisks, aizraujošs;
- par noteicošo teātrī izvirzīja filozofisko vispārinājumu - tam pakļāva tekstu, telpu, skaņu, gaismu;
- visam jāizceļ galvenais - aktieris un viņa žesti, kustības, mīmika. E. Smiļģis prasīja no aktieriem augstu, izkoptu meistarību un dabiskumu.
Attēlā: Ēka Lāčplēša ielā 25, kurā no 1920. gada līdz 1977. gadam darbojās Dailes teātris.
Pašlaik šeit ir Jaunais Rīgas teātris.
Dailes teātris darbību uzsāka ar Raiņa drāmu "Indulis un Ārija", lielu skatītāju atsaucību guva arī Raiņa "Uguns un nakts", "Spēlēju, dancoju" u.c. darbi.
Teātris iestudēja arī spilgtu ārzemju autoru darbus, piemēram, S. Lāgerlēvas "Gesta Berlings", V. Šekspīra "Otello", "Jūlijs Cēzars", Moljēra komēdijas u.c.
Par izciliem, neaizmirstamiem aktieriem kļuva Lilita Bērziņa, Emīls Mačs, Lilija Žvīgule, Arveds Mihelsons (kurš bija populārs arī kā vēsturisku romānu rakstnieks Rutku Tēvs), Artūrs Filipsons u.c., kā arī - pats Eduards Smiļģis.
Attēlā: Eduards Smiļģis 1930. gada iestudējumā Raiņa lugā "Indulis un Ārija" - Induļa lomā.
Rūpējoties par jauno aktieru sagatavošanu, Dailes teātris atvēra pats savu dramatisko studiju.
Vēlākos gados tajā aktiermeistarību apguva daudzi izcilie latviešu aktieri, piemēram, Vija Artmane, Olga Dreģe, Harijs Liepiņš, Eduards Pāvuls u.c.
Citi teātri Rīgā un ārpus tās
1919. gada decembrī ar pirmo iestudējumu durvis vēra Latviešu Nacionālā opera (skat. tēmu "Mūzikas dzīve: Nacionālā opera un balets").
Rīgā darbojās vēl citi dramatiskie latviešu teātri, - bez Nacionālā un Dailes teātra, arī Strādnieku teātris, Pārdaugavas teātris, Ziemeļblāzmas tautas teātris, neilgi darbojās dzejnieces un aktrises Birutas Skujenieces izveidotais Intīmais teātris.
Attēlā: Krievu drāmas teātra ēka, kurā 19.gs. darbību uzsāka krievu teātra trupa.
Pilnībā Krievu drāmas teātra rīcībā ēka nonāca 1939. gadā.
Rīgā darbojās vairāki minoritāšu teātri, no kuriem īpaša nozīme bija Krievu drāmas teātrim (tajā vairākus iestudējumus 30. gados veidoja izcilais krievu aktieris un režisors Mihails Čehovs), Vācu drāmas teātrim u.c., bet visapmeklētākais bija Ebreju (tolaik nosaukums - Žīdu) minoritātes teātris, - 1936./37. gada sezonā tas sniedza 289 izrādes, kuras apmeklēja pāri 100 000 skatītāju.
- Teātri bija katrā lielākā pilsētā - Daugavpilī, Jelgavā, Ventspilī, Valmierā, Rēzeknē, Liepājā (Liepājas teātrī bija arī operas trupa) u.c..
- Darbojās arī ceļojošie teātri - lielākais no tiem bija Ceļojošais teātris, kuram dažus gadus bija pat vairākas trupas, arī operetes trupa; Zemnieku teātris u.c.
- 30. gadu nogalē Latvijā darbojās 16 dramatiskie teātri.
Attēlā: Raiņa lugas "Jāzeps un viņa brāļi" iestudējums Liepājas teātrī 1926. gadā.
Aplūkojot Latvijas teātru vēsturi Latvijas brīvvalsts laikā, rodas iespaids, ka aktieru varēja būt vairāk nekā skatītāju.
Teātra māksla Latvijas sabiedrības vidū bija populāra - skatītāju zāles arvien bija piepildītas.
Teātris bija viens no izteiktākajiem mākslas veidiem, kurš iemiesoja nacionālo garu un stiprināja tautas pašapziņu.