Neatkarīgajā Latvijā bija visi priekšnoteikumi izglītības un kultūras attīstībai:
- tās saņēma finansējumu no valsts budžeta - aptuveni 15% un arī no 1920. gadā dibinātā Kultūras fonda (skat. tēmu "Kultūras fonds");
- pastāvēja pirms kara izveidojušās kultūras tradīcijas;
- bija izglītota latviešu un cittautu inteliģence;
- daudzi mākslinieki bija guvuši labu izglītību gan augstākajās Krievijas izglītības iestādēs, gan mācījušies Rietumvalstīs slavenu mākslinieku darbnīcās.
Viens no pirmajiem un svarīgākajiem valsts uzdevumiem izglītības jomā bija mazināt analfabētu skaitu Latvijā - 1920. gadā 21% Latvijas iedzīvotāju, kas bija vecāki par 10 gadiem, bija lasītnepratēji.
Svarīgi!
1919. gada 8. decembrī Tautas padome pieņēma likumu par Latvijas izglītības iestādēm un mazākumtautību skolām.
Saskaņā ar jauno likumu katram Latvijas pilsonim bija obligāti jāmācās.
Obligātās mācības varēja iedalīt trīs posmos:
- pirmsskola - 7.- 8. mūža gads;
- pamatskola - 9. - 14. mūža gads;
- papildskola - ģimnāzija vai arodapmācības iestāde - 15. - 16. mūža gads.
Tas bija liels ieguvums, salīdzinot ar 20. gadsimta sākumā lielākajai daļai iedzīvotāju pieejamo trīs ziemu izglītību. Praksē gan par obligātām uzskatīja pirmās divas izglītības pakāpes.
Svarīga bija vienotas pareizrakstības likumu izstrādāšana latviešu valodai - ilgstoši lietoja gotisko šriftu, sarežģītus mīkstinājumu, garo patskaņu un šņāceņu apzīmējumus.
Attēlā: Gotiskā šrifta paraugs populārākajā no Latvijas pirmās brīvvalsts laika avīzēm "Jaunākās Ziņas".
Kā redzams, tad vēl 1932. gadā paralēli lietoti dažādi šrifti - gan gotiskais, gan latīņu.
Vienotu pareizrakstības likumu izstrādāšanu jau 1908. gadā bija uzsākusi Rīgas Latviešu biedrības Pareizrakstības komisija Jāņa Endzelīna vadībā.
1920. gadā tika izdots rīkojums par pāreju uz latīņu burtiem.
Pilnīgas pārejas realizācijai vajadzēja daudz laika - tikai trīsdesmito gadu otrajā pusē nostiprinājās jaunievedumi valodas pareizrakstībā - garumzīmju, mīkstinājuma zīmju lietojums, divdabju pieraksts u.c. - tāda pieraksta forma, kādu šodien lietojam mēs.
Šīs problēmas ar pareizrakstības ieviešanu apgrūtināja mācību procesu skolās.
Attēlā: Fr. Zālīša Latvijas vēstures trešais, atkārtotais izdevums 1927. gadā.
Sevišķi aktuāls izglītībā bija jautājums par Latvijas vēstures mācību grāmatām, - tās bija jāraksta no jauna, - no jauniem viedokļiem, ar citu vēstures notikumu skaidrojumu.
(Latvijas vēsturē līdz neatkarīgas valsts izveidei dominēja vācbaltiešu vēsturnieku skatījums uz Latvijas teritorijas vēsturi, un tas būtiski atšķīrās no latviešu redzējuma.)
Maz bija akadēmiski izglītotu latviešu vēsturnieku, un viņi nerakstīja mācību grāmatas pamatskolām un vidējai izglītības pakāpei. To darīja daži akadēmisko izglītību ieguvušie skolotāji, kas mācīja vēsturi skolās: Fr. Zālītis, P.Dreimanis, kā arī citu mācību priekšmetu skolotāji, kurus interesēja vēsture: T. Zeiferts, A. Birkerts, A. Švābe u.c.
Latvijas valsts veica virkni pasākumu, lai nodrošinātu visiem bērniem plaši pieejamas iespējas mācīties:
- tika dibinātas daudzas jaunas pamatskolas, speciālas skolas;
- izdotas kvalitatīvas mācību grāmatas, piemēram, no 1919. gada līdz 1929. gadam izdeva 2284 mācību grāmatas latviešu valodā;
- tika apmācīti skolotāji (to skaits pirmajos desmit gados palielinājās divas reizes);
- visā valstī cēla jaunas, modernas skolu ēkas - gan Rīgā, gan attālākajos novados.
Tā, piemēram, pēc arhitekta Alfrēda Grīnberga projektiem Rīgā uzbūvēja vairākas modernas funkcionālisma stila skolu ēkas, kas bija starptautiska līmeņa projekti.
Attēlā: A. Grīnberga projektētā skolas ēka Čiekurkalnā. Uzcelta 1934. gadā.
Šiem pasākumiem bija panākumi - 1935. gadā lasītnepratēju skaits bija sarucis līdz 11%. Tas bija panākts ar visiem pieejamu plašu pamatskolu tīklu visā valstī.
- Latvijā 1933. gadā darbojās 1502 latviešu pamatskolas un 87 vidusskolas.
- Latvijas valsts pastāvēšanas 20 gados bija uzbūvētas 373 jaunas skolu ēkas, pārbūvētas - 587 skolu ēkas.
- Latvijā darbojās arī ievērojams skaits dažāda veida arodizglītības iestāžu - 1939. gadā (pirms padomju okupācijas) - 126 arodskolas - lauksaimniecības skolas, jūrskolas, medicīnas skolas, u.c.,
- 1939. gadā darbojās 111 augstākas pakāpes skolas - 70 ģimnāzijas, tehnikumi, komercskolas, 4 skolotāju institūti.
Ar šiem rādītājiem - viena vidusskola uz 26 100 iedzīvotājiem - Latvija apsteidza senas kultūras zemes, piemēram, Vācijā bija viena vidējās izglītības pakāpes skola uz 42 500 iedzīvotājiem, bet Francijā - uz 43 000.
Svarīgi!
Trīsdesmitajos gados palielinājās Rīgas loma izglītības procesos - lielākā daļa vidējo izglītības iestāžu un arodskolu tika atvērtas Rīgā.
Nozīmīgākais no tehnikumiem bija Rīgas Valsts tehnikums ar Elektromehānikas, Mehānikas, Ķīmijas u.c. nodaļām. Uzmanība tika pievērsta ne tikai teorētiskajai, bet arī praktiskajai apmācībai - darbojās lieliskas laboratorijas, darbgaldi.
Savas tradīcijas un prestižu Rīgas Valsts tehnikums saglabājis arī mūsdienās.
Attēlā: Rīgas Valsts tehnikuma vēsturiskā ēka mūsdienās.
Tomēr visaugstākie rādītāji Eiropā Latvijai bija studējošo skaita ziņā, piemēram, 1932. gadā - 45 studenti uz 10 000 iedzīvotājiem; Vācijā - 20; Lielbritānijā - 9. Praksē tas bija viens students uz 228 iedzīvotājiem.
Tas radīja arī nopietnu sociālu problēmu - augstskolu beigušo pārprodukciju un jaunu parādību - inteliģentos bezdarbniekus.