Kara sākumā patriotisms sita augstu vilni - visas karojošās valstis vēlējās ar ieročiem demonstrēt savu pārākumu.
Svarīgi!
Patriotisms - tēvzemes, dzimtenes un savas valsts mīlestība, strādāšana un darbošanās tās labā.
Attēlā: Austroungārijas armijas karavīri pirms došanās uz fronti.
Karadarbībai sasniedzot Latvijas teritoriju, arī šeit patriotisms ieguva nacionālu nokrāsu - savas tautas aizstāvēšana un dzimtenes nosargāšana bija augstākais gods un pienākums.
Daudzās Latvijas pilsētās un ciemos iedzīvotāji organizējās savu dzīvesvietu un tuvākās apkārtnes bruņotai aizsardzībai. Šīs vienības sauca par zemessargiem.
Kā vieni no pirmajiem cīņā pret Vācijas karaspēka iebrukumu Latvijas teritorijā pie Jelgavas iesaistījās Daugavgrīvas cietokšņa zemessargi.
Attēlā: Daugavgrīvas cietokšņa zemessargi.
Tam, ka zemi pret uzbrucējiem aizstāvēja nevis regulārais Krievijas karaspēks, bet latviešu zemessargu rotas, bija liela militāra un politiska nozīme. Negaidītās pretestības dēļ vācieši uz laiku apturēja uzbrukumu Rīgas virzienā.
Krievijas valstvīriem bija izdevīgi latviešu patriotisma uzplūdi. Redzot, ka paši latvieši ir gatavi aizstāvēt savu zemi, krievu politiķi nolēma šo tautas pacēlumu izmantot savā labā, lai stiprinātu Krievijas kaujas spējas.
Attēlā: 1. Krievijas armijas karavīri pie Ilūkstes.
Krievu armijas komandieri sāka labvēlīgāk izturēties pret latviešu sabiedrisko darbinieku izloloto ideju par latviešu militāro vienību veidošanu.
Krievijas armijas Augstākajai virspavēlniecībai tika iesniegts lūgums atļaut latviešu nacionālo brīvprātīgo vienību veidošanu.
Svarīgi!
1915. gada 19. jūlijā krievu armijas ģenerālis Mihails Aleksejevs parakstīja pavēli par latviešu bataljonu dibināšanu.
Attēlā: 1916. gada pastkarte ar uzsaukuma noslēguma fragmentu.
Dzejnieki Atis Ķeniņš un Kārlis Skalbe sarakstīja uzsaukumu "Pulcējaties zem latviešu karogiem!", kuru parakstīja valsts domnieki Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis.
Rīgā un Valmierā sāka darboties komisijas brīvprātīgo reģistrēšanai. Varēja pieteikties jaunekļi un vīri vecumā no 17 līdz 35 gadiem. Sajūsma bija liela.
Tūkstošiem rīdzinieku - tēvi, mātes, sievas un līgavas ar ziediem un plakātiem nāca pavadīt savus piederīgos uz brīvprātīgo reģistrācijas punktiem, dziedāja "Div dūjiņas gaisā skrēja" (iespējams noklausīties - pēdējā saite) un citas patriotiskas dziesmas. Valdīja pacilātība un prieks.
Attēlā: Latviešu strēlnieku bataljonu formēšanā.
Sevišķi daudz pieteicās bēgļi no Kurzemes.
Brīvprātīgo pieņemšana notika gan Latvijas pilsētās, gan arī Petrogradā (tā kara sākumā bija pārdēvēta galvaspilsēta Pēterburga), Maskavā un Vitebskā.
Latvieši cerēja, ka, veidojot bataljonus, iemantos krievu valdības labvēlību un, iespējams, panāks Latvijas teritorijas autonomiju Krievijā.
Svarīgi!
Autonomija - teritorijas lielākas tiesības un pašpārvalde kādas valsts sastāvā.
Bataljonu dibināšanai bija milzīga nozīme latviešu nacionālās apziņas stiprināšanā.
Attēlā: Brīvprātīgie latviešu strēlnieki un viņu pavadītāji Daugavmalā. Rīga, 1915. gada augusts.
Brīvprātīgo pavadīšana Rīgas ielās izvērtās par tautas svētkiem.
Pavadot pirmos bataljonus uz apmācībām no Rīgas uz Daugavgrīvu, ļaudis dziedāja "Dievs, svētī Latviju!" un veidoja rotājumus no sarkanu un baltu ziedu pušķiem.
Strēlnieku komandieri bija pieredzējušie Krievijas armijas virsnieki Rūdolfs Bangerskis, Fridrihs Briedis, Jukums Vācietis un citi vēlāk pazīstami militāri darbinieki.
Attēlā: Fridrihs Briedis bija viens no leģendārākajiem, talantīgākajiem latviešu strēlnieku virsniekiem.
Viņu 1918. gadā Maskavā nošāva lielinieki jeb boļševiki.
Strēlnieku vienības iekļāva Krievijas 12. armijas sastāvā un vēlāk reorganizēja un pārdēvēja par pulkiem.
Svarīgi!
Bataljons - karaspēka vienība, kurā ir apmēram 500-800 karavīru.
Pulks - karaspēka vienība, kurā apvienoti divi bataljoni.
1915. gada rudenī vācu armija strauji virzījās uz priekšu Rīgas virzienā. Krievijas armija necīnījās ar pilnu atdevi, jo bija apātiska, ģenerāļi negribēja un nevarēja iedvesmot karavīrus uz cīņu. Pretinieku viņi uzskatīja par pārāku un zemi, par kuru bija jācīnās, - par svešu.
Attēlā: Latvijas teritorijā fronte apstājās 1915. gada otrajā pusē un tika noturēta līdz 1917. gada vasarai.
10. oktobrī vācu armija bija sasniegusi Olaini un savu labo spārnu izvirzījusi līdz Doles salai, kreiso - līdz Babītes ezeram.
Te arī notika latviešu strēlnieku pirmās kaujas ar vācu karaspēku.
Pirmos kritušos strēlniekus svinīgi apbedīja vietā, kur vēlāk tika izveidoti Brāļu kapi. Tā bija masu demonstrācija.
Attēlā: Pirmo kritušo latviešu strēlnieku izvadīšana pēdējā gaitā.
Rīga, 1915. gada oktobris.
Vēlāk, kad kad kaujās krita simti un tūkstoši, avīzes bija pilnas ar kritušo strēlnieku vārdiem un Rīgas Brāļu kapos milzīgā ātrumā auga krustu skaits, nacionālās sajūsmas vilnis sāka noplakt.