Ar 1868. gadu sākās jaunlatviešu kustības jauns posms, kas turpinājās līdz 90. gadu sākumam. Par jaunlatviešu darbības centru kļuva Rīga.
1867. gadā neražas dēļ Igaunijā sākās bads. Ar cara valdības atļauju tika dibināta Latviešu komiteja ziedojumu vākšanai Igaunijas badacietējiem.
Līdzekļus ieguva, organizējot dažādus publiskus pasākumus, kas pirmo reizi Rīgas vēsturē tika rīkoti latviešu valodā. Lielās ģildes un Mazās ģildes telpās notika priekšlasījumi, bet Turnhallē (Rīgas Vingrošanas biedrības zālē) - pirmā latviešu teātra izrāde un koncerti.
Attēlā: Bernhards Dīriķis - viens no Rīgas Latviešu biedrības dibinātājiem, pirmais biedrības priekšsēdētājs.
Ar Vidzemes gubernatora atļauju tika dibināta Rīgas Latviešu biedrība (RLB). Tās dibināšanas iniciatori bija ierēdnis Bernhards Dīriķis, arhitekts Jānis Frīdrihs Baumanis un rakstnieks, publicists un tautsaimnieks Rihards Tomsons - jauna latviešu nacionālās kustības politiķu paaudze.
Tā kā biedrībā jau bija vairāki tūkstoši biedru, nolēma celt īpašu biedrības namu.
Attēlā: Jānis Frīdrihs Baumanis bija pirmais profesionālais latviešu arhitekts, ieguvis akadēmisko izglītību - studējis Berlīnes Būvakadēmijā, Pēterburgas Mākslas akadēmijā.
Arhitekta J. F. Baumaņa projektētais Rīgas Latviešu biedrības nams tika uzcelts pretī Vērmanes dārzam - topošajā pilsētas centrā bulvāru rajonā, kur tolaik dzīvoja tikai daži latvieši.
Nama atrašanās vieta simboliski iezīmēja latviešu centienus kļūt par pilntiesīgiem Rīgas pilsoņiem.
Attēlā: Rīgas Latviešu biedrības nams 1887. gadā. Ēka tika uzcelta 1869. gadā, bet 1908. gadā nams pilnībā nodega.
1909. gadā tika uzcelts jauns nams, kurā arī mūsdienās darbojas Rīgas Latviešu biedrība.
1869. gadā RLB izveidoja vairākas komisijas - Dziedāšanas, Zinību, Teātra, nedaudz vēlāk arī Mūzikas komisiju, kas uzsāka aktīvu darbību.
Piemēram, Latviešu biedrības teātra komisija nodibināja pirmo RLB teātri. Vēlāk uz šī teātra bāzes izveidojās Nacionālais teātris.
Attēlā: Ādolfs Alunāns bija pirmais Rīgas Latviešu biedrības teātra vadītājs kopš tā pirmsākumiem, darbojās kā režisors, aktieris, dramaturgs.
Viņa darbība teātrī aptver gandrīz piecdesmit gadus, un Ā. Alunāns tiek uzskatīts par "latviešu teātra tēvu".
1873. gada vasarā biedrība rīkoja Pirmos vispārējos latviešu dziesmu svētkus.
Koristi no Vidzemes, Kurzemes un Rīgas izveidoja kopkori ar 1003 dziedātājiem.
Svētki pulcēja apmēram 20 000 skatītāju.
Speciāli svētkiem tika darināts "Līgo" karogs. Karogu šuva Rīgas Latviešu biedrības kundzes un jaunkundzes.
Attēlā: Pirmo vispārējo latviešu dziesmu svētku "Līgo" karogs.
Svētkos skanēja Baumaņu Kārļa "Dievs, svētī Latviju!".
Iespaidīgs bija gājiens (skat. att. zemāk) uz koncerta vietu Ķeizardārzā (tag. Viestura dārzs). Kori sarindojās izlozes kārtībā. Katram priekšgalā gāja kora vadītājs un karognesējs, tiem sekoja dziedātāji rindā pa četri.
Dziesmu svētki deva impulsu latviešu komponistiem gatavot koru vajadzībām tautasdziesmu apdares.
Simboliska nozīme bija tam, ka svētkos pirmoreiz kopā pulcējās latvieši no Vidzemes un Kurzemes guberņām, savstarpējos kontaktus veidoja dziedāšanas biedrības un latviešu sabiedriskie darbinieki.
Attēlā: Pirmo vispārējo dziesmu svētku gājiens 1873. gadā.
Svētku atklāšanas dienā Latviešu biedrības nams bija pārpildīts. Te skanēja svinīgas runas, tika iesvētīts dziesmu svētku karogs, Baltijas Skolotāju semināra vīru koris klātesošos sveica ar Baumaņu Kārļa "Dievs, svētī Latviju!".
Dziesmu svētku laikā A. Kronvalda vadībā notika arī Vidzemē un Kurzemē strādājošo latviešu skolotāju sanāksme, kurā pārrunāja, ko mācīt skolēniem, vērsās pret miesas sodiem skolās. Savukārt vispārējā zemkopju sapulcē piedalījās apmēram 500 lauksaimnieki no Vidzemes un Kurzemes. Viņi sprieda par centrālās zemkopības biedrības, kā arī zemkopju un amatniecības skolu dibināšanu, stipendiju piešķiršanu latviešu studentiem un lauksaimniecības avīzes izveidi.
Svarīgi!
Jaunlatvieši veicināja latviešu tautas tapšanu par nāciju un sabiedrības modernizāciju.
Nācija - vēsturiski izveidojusies cilvēku kopība, kam ir sava teritorija, valoda, kultūra, kopīgas atmiņas par vēsturi, ekonomiskā dzīve.
Taču nacionālās kustības celmlauži K. Valdemārs, K. Barons un citi, tolaik dzīvodami Krievijā, īsti nenovērtēja pārkrievošanas draudus. Viņi aicināja sadarboties ar tiem Krievijas politiskajiem grupējumiem, kas tiecās likvidēt Baltijas provinču īpašo stāvokli.
Attēlā: Nikolajs Manaseins.
Situācijas izpētei cara valdība 1882. - 1883. gadā uz Baltijas guberņām nosūtīja senatora Nikolaja Manaseina vadīto revīziju.
Manaseina revīzijas sekas bija pastiprināta rusifikācija:
- par mācību valodu skolās kļuva krievu valoda;
- par dzimtās valodas lietošanu skolēnus sodīja;
- krievu valoda bija obligāti jālieto valsts iestādēs un tiesās;
- vācu ierēdņus pamazām aizstāja ar krievu ierēdņiem.