Jau kopš 1919. gada pirmajām dienām Pagaidu valdībai bija jācīnās par politiskās varas saglabāšanu gan pret lieliniekiem, gan vāciešiem.
1918. gada nogalē Maskavā izveidoja Latvijas Pagaidu valdību ar Pēteri Stučku (skat. att. zemāk) priekšgalā. Padomju Krievijā populāra bija pasaules revolūcijas ideja, tas noteica Pētera Stučkas valdības lēmumu - nodibināt padomju varu arī Latvijā.
Attēlā: Pēteris Stučka (1865-1932).
Viens no Latvijas Sociāldemokrātijas dibinātājiem un vadītājiem, publicists, tiesību zinātnieks un politisks darbinieks. No 1917. gada oktobra bija tieslietu tautas komisārs V. Leņina boļševiku valdībā.
1918. gada 2. decembrī sākās vispārējs Padomju Krievijas Sarkanās armijas iebrukums Latvijā. Uzbrukumā piedalījās Padomju Krievijas teritorijā saformētās, Sarkanās armijas sastāvā esošās trīs latviešu strēlnieku brigādes.
Īstu pretestību lielinieki nesastapa.
3. janvārī viņi jau bija Rīgā un drīz pēc tam iekaroja gandrīz visu Latvijas teritoriju, izņemot Liepāju un nelielu apgabalu ap to. (Skat. karti.)
Attēlā: Latvijas kartē sarkanā krāsā iekrāsota teritorija, kuru 1919. gada janvārī - februārī kontrolēja lielinieki. Latvijas valdība un vācu-latviešu karaspēks bija atkāpušies uz Liepāju. (Kartē - pelēkā krāsā.)
Tautas vairākums lieliniekus sagaidīja kā atbrīvotājus no vāciešiem.
Atrauti no dzimtenes, Sarkanās armijas rindās esošie latviešu strēlnieki nesaprata Latvijā notiekošās pārmaiņas un domāja, ka cīnīsies par savas dzimtenes atbrīvošanu no vāciešiem.
No 13. līdz 15. janvārim Rīgā notika Apvienotās Latvijas Strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomju I kongress, kas:
- pasludināja padomju varu Latvijā;
- pieņēma Latvijas Sociālistiskās padomju republikas (LSPR) Konstitūciju;
- apstiprināja latviešu lielinieku valdību ar P. Stučku priekšgalā.
Attēlā: Padomju Latvijas armijas parāde 1919. gada 1. maijā Rīgā Esplanādē.
Jaundibinātā padomju valdība:
- nacionalizēja zemi, rūpnīcas un bankas;
- izlika no dzīvokļiem turīgos iedzīvotājus;
- atcēla mantošanas tiesības;
- tajos zemes īpašumos, kuru platība bija lielāka par 110 hektāriem, ierīkoja padomju saimniecības, kurās bija paredzēts izmantot algotu darbaspēku;
- saimniecību vadītājiem un strādniekiem savus darbarīkus un lopus vajadzēja nodot koplietošanā.
Visas pārējās saimniecības uz vienu gadu izrentēja to īpašniekiem. Šāds noteikums radīja neskaidrību par tālāko, zemnieki baidījās zaudēt zemi, ko savulaik izpirkuši no muižniekiem.
Attēlā: Pēteris Stučka, kažokā un bebrādas cepurē tērpies, kopā ar Padomju Latvijas valdības locekļiem 1919. gada janvārī Rīgā.
Pats Stučka neatteicās no pārticīgas dzīves, kaut pakļautajai tautai bija pēc iespējas ātrāk jāsasniedz sociālisms, atsakoties no īpašumiem. Labākais instruments ātrai mērķa sasniegšanai padomju varai šķita terors.
Lai nosargātu varu, lielinieki izmantoja "sarkano teroru". Tā realizēšanai tika izveidots kara revolucionārais tribunāls, ierīkotas koncentrācijas nometnes un darba rotas. Vairāki tūkstoši cilvēku tika nošauti vai ieslodzīti cietumos un koncentrācijas nometnēs. Padomju valdība strauji zaudēja tautas simpātijas.
Kā pozitīvs P. Stučkas valdības veikums jāatzīmē astoņu stundu darbdienas ieviešana un vairāku izglītības un kultūras iestāžu atvēršana. Lielinieki no Rīgas tika padzīti 1919. gada maijā.
Pēc politiskās varas 1919. gadā tīkoja arī vietējie vācieši, kuriem nepatika K. Ulmaņa Pagaidu valdības stingrā nostāja pret ģermanizācijas un kolonizācijas mēģinājumiem, kā arī pret vēlmi atjaunot Baltijas muižniecības priekšrocības.
Attēlā: Vācu armijas ģenerālis Rīdigers fon der Golcs.
Par situācijas noteicēju Latvijā gribēja kļūt vācu armijas ģenerālis Rīdigers fon der Golcs.
Pēc viņa ierosmes 1919. gada 16. aprīlī landesvēra vācu triecienvienība Liepājā mēģināja arestēt Latvijas Pagaidu valdību. Pučistiem izdevās apcietināt divus valdības locekļus, pārējie patvērās Lielbritānijas pārstāvniecībā un vēlāk pārcēlās uz tvaikoni "Saratov", kuru Liepājas reidā apsargāja Lielbritānijas karakuģi.
Attēlā: Tvaikonis "Saratov" Liepājas reidā. Kuģi 1919. gada janvārī bija pārņēmusi Pagaidu valdība.
Kuģis bija visai sliktā stāvoklī, bet ar to bija iespējams no angļiem saņemt ieročus un munīciju topošās Latvijas armijas vajadzībām. Tie glabājās uz kuģa arī tad, kad kuģis pēc vācu apvērsuma kļuva par "republiku uz ūdens".
Aprīļa beigās fon der Golcs īpašā paziņojumā atgādināja, ka galvenais noteicējs ir viņš.
Maija sākumā tika izveidota provāciski orientētā mācītāja un rakstnieka Andrieva Niedras valdība.
Attēlā: Andrievs Niedra (1871-1942) - literāts, luterāņu mācītājs.
Niedra bija kritiski noskaņots gan pret Latvijas Tautas padomi, gan pret K. Ulmani. Bet A.Niedra bija arī Latvijas patriots - viņa trīs dēli iestājās Studentu rotā; viņš panāca apcietināto K. Ulmaņa valdības ministru atbrīvošanu.
A. Niedras valdība kontrolēja situāciju līdz fon der Golca vadītā karaspēka sakāvei Cēsu kaujās. (Par Cēsu kaujām skat. nākošās teorijas.) 1919. gada 27. jūnijā A. Niedras valdība atkāpās. Šajā dienā K. Ulmanis ar Pagaidu valdības locekļiem nokāpa no kuģa "Saratov" Liepājā un nekavējoties atjaunoja darbību pilsētā un tās apkaimē.
Mūsdienās A. Niedras darbību vēsturnieki vērtē ļoti pretrunīgi.