Pēc Cēsu kaujām Latvijā lielāka mēroga karadarbība nenotika līdz pat 1919. gada oktobra sākumam. Baltijas landesvēra vācu daļas bija sakautas un to paliekas uzturējās Kurzemē, bet lielinieku karaspēks bija atkāpies uz Latgali.
Attēlā: Latvijas teritorija - 1919. gada jūlijs - 1919. gada novembris.
Gaiši dzeltenā krāsā - Latvijas armijas kontrolētā teritorija; pelēkā krāsā - vācu un bermontiešu armijas kontrolētā teritorija; sarkanā krāsā - padomju spēku kontrolētā teritorija; oranžā krāsā - Lietuvas armijas kontrolētā teritorija; zilā krāsā - Polijas armijas kontrolētā teritorija.
Nosacīto miera periodu Latvijas Pagaidu valdība izmantoja savu bruņoto spēku nostiprināšanai.
Svarīgi!
1919. gada 10. jūlijā latviešu karaspēka vienības apvienoja Latvijas armijā un par tās pirmo virspavēlnieku iecēla pieredzējušo ģenerāli Dāvidu Sīmansonu.
Attēlā: Dāvids Sīmansons. 1919. gada 10. jūlijā kļuva par Latvijas armijas virspavēlnieku un no 15. jūlija līdz 10. septembrim – arī par apsardzības ministru. 1919. gada 16. oktobrī D. Sīmansons slimības dēļ atteicās no amata.
No 1919. gada 16. oktobra līdz 1921. gada 1. aprīlim armijas virspavēlnieks bija ģenerālis Jānis Balodis.
Lielākās problēmas jaunajai armijai bija ieroču un apģērba trūkums. Problēmas sagādāja arī fakts, ka ģenerālis Rīdigers fon der Golcs nesteidzās ar vācu karaspēka izvešanu no Kurzemes. Vācieši nebija atteikušies no nodoma atjaunot Latvijā Vācijas ietekmi.
Vācijā karagūstekņu nometnēs tika veidotas brīvprātīgās krievu vienības, lai pievienotu topošajai Rietumkrievijas armijai, ko komandēja Pāvils Bermonts-Avalovs.
Attēlā: Pāvils Bermonts-Avalovs.
Vasaras vidū viņš ieradās Kurzemē un sāka formēt armiju, deklarējot, ka jācīnās pret padomju boļševismu un par cara monarhijas atjaunošanu.
Ar fon der Golca palīdzību šajā armijā iestājās veselas vācu karaspēka daļas, piemēram, dzelzsdivīzija. Pats Bermonts apgalvoja, ka viņam esot ap 52 000 vīru. Armijas rīcībā bija 100-150 lielgabalu un 450-650 ložmetēju. Aptuveni 2/3 personālsastāva bija vācieši.
1919. gada 1. oktobrī Jelgavā Bermonts-Avalovs sasauca slepenu apspriedi, kurā pieņēma lēmumu gāzt Latvijas Pagaidu valdību.
Attēlā: Rietumkrievijas brīvprātīgo (bermontiešu) armijas parāde Jelgavā 1919. gada 1. septembrī.
Armijas parāde notika pretī Jelgavas pilij, Lielupes labajā krastā. Parādi pieņēma Rīdigers fon der Golcs; Pāvels Bermonts - otrajā rindā.
8. oktobrī sākās bermontiešu uzbrukums Rīgai. Latvijas armijas vienību vairākums atradās formēšanās stadijā, un kaujās varēja piedalīties ne pietiekami sagatavotas karaspēka daļas. Pievakarē Latvijas armijas vienības bija atspiestas līdz Rīgas robežai, bet ar pretestību tās aizkavēja ienaidnieka ielaušanos.
Daugavas labā krasta aizstāvēšanai tika sagatavoti visi iespējamie spēki. Šajā uzbrukumā tūkstošiem vīru un jaunekļu brīvprātīgi iestājās armijā. Tika izsludināta arī mobilizācija. Pretī bermontiešiem stājās 50 000 cilvēku. Latvijas armijas vajadzībām sabiedrība ziedoja naudas līdzekļus un ģimeņu vērtslietas.
Attēli: Latvijas armijas karavīri Rīgā, Daugavmalā bermontiādes laikā. 1919. gada rudens.
Par Bermonta armijas uzbrukumu kļuva zināms visā pasaulē un, ņemot vērā, ka iebrucēju rīcība bija pretrunā ar Rietumvalstu politiskajām interesēm, jau dažas dienas vēlāk Latvija sāka saņemt no ārzemēm sūtīto palīdzību – ieročus un pirmās nepieciešamības preces.
Atbalstu sniedza Lielbritānijas un Francijas karakuģi. Britu karavīri piedalījās arī sauszemes kaujās pret bermontiešiem.
Attēlā: Viens no britu karakuģiem, kas aktīvi piedalījās kaujās pret bermontiešiem - "Dragon". 1919. gada rudens.
Latvijas armijas virspavēlniecība gatavoja prettriecienu Daugavgrīvas un Bolderājas rajonā un lūdza britu un franču karakuģu atbalstu. Sabiedroto flote 15. oktobrī sāka Daugavgrīvas, Bolderājas un Bermonta armijas aizmugures rajona intensīvu apšaudi.
3. novembrī, pārejot uzbrukumā, Latvijas armijas Latgales divīzija atguva Daugavgrīvu un Bolderāju.
Attēlā: Rīgas pils Bermontiādes laikā. Pils tornī Bermontiādes laikā kā simbols plīvoja Latvijas karogs.
Rīgas iedzīvotājiem tā varēja kalpot kā zīme, ka Rīga nav ieņemta un Latvijas Pagaidu valdība, reizē ar to - arī neatkarīgā Latvijas valsts nav kritusi.
Latvijas armijas uzbrukums, kas 3. novembrī bija sācies no Bolderājas, noslēdzās ar pilnīgu Pārdaugavas atbrīvošanu.
Attēlā: Bermontiādes laikā izpostītā Rīga. 1919. gada novembris.
11. novembra rītā Rīga bija atbrīvota.
Par godu uzvarai tika zvanīti Rīgas baznīcu zvani, avīzes rotāja priecīgi saukļi, piemēram, "Rīga brīva!", "Lai slava neatkarības kareivjiem!", "Pārdaugava brīva!".
Turpinot uzbrukumu Bermonta karaspēkam, 21. novembrī atbrīvoja Jelgavu, pēc pāris dienām - Tukumu. Novembra beigās bija atbrīvota visa Kurzeme un sasniegta Latvijas robeža. Karadarbības gaitā dzīvību zaudēja ap 5000 bermontiešu un ap 2000 Latvijas armijas karavīru.
Svarīgi!
11. novembri - dienu, kurā Rīga atbrīvota no Bermonta armijas, atzīmē kā Latvijas brīvības izcīnītāju dienu - Lāčplēša dienu.
1919. gada 11. novembrī tika nodibināts Latvijas valsts augstākais militārais apbalvojums - Lāčplēša Kara ordenis.
Attēlā: 11. novembrī, pieminot Latvijas brīvības cīnītājus.
Pie Rīgas pils krastmalā cilvēki izveido svecīšu sienu.
Brīvprātīgi Latvijas armijā iestājās dažādu sociālo slāņu un tautību pārstāvji - studenti, strādnieki, vairāki Tautas padomes locekļi, latvieši, krievi, poļi, lietuvieši, igauņi u.c. Šajā laikā aizsākās "Melnās kafijas vakara" tradīcija, saistīta ar Latvijas Kara skolas kadetu došanos aizstāvēt Rīgu. (Sižets par tradīciju un Bermontiādi - skat. pēdējo saiti.)
Par varonību kaujās ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvoti ne tikai latvieši, bet arī 54 vācbaltieši, 30 krievi, 8 Latvijas igauņi, 8 Latvijas lietuvieši, 8 Latvijas poļi un 4 ebreji.
Tika dibināts Latviešu sieviešu palīdzības korpuss, kas gādāja par Rīgas aizstāvju ēdināšanu un apģērbu sagādi.
Svarīgi!
1919. gada rudens notikumi lika apvienoties visiem tiem, kuri jutās piederīgi proklamētajai Latvijas Republikai.