Rīgas pilsētas robežas bija mūris ap pilsētu.
Šāds aizsargmūris ar torņiem un vārtiem bija raksturīgs katrai viduslaiku pilsētai.
Rīgas nocietinājumus sāka celt jau 13. gadsimta sākumā.
Attēlā: Rekonstruētais Rāmera tornis bija viens no senākajiem Rīgas nocietinājumu torņiem, būvēts jau 13. gs. sākumā.
Senākie torņi bija četrstūra formas, bet drīz sāka būvēt apaļos torņus - tie bija izturīgāki uzbrukuma gadījumā - grūtāk sagraujami.
14.-15. gadsimtā, paplašinoties pilsētas teritorijai, nocietinājumus vajadzēja pagarināt un arī uzlabot.
Tā kā pilsēta nereti piedzīvoja Daugavas plūdus, vajadzēja nostiprināt Rīdziņas un Daugavas krastus, kā arī rūpēties par mūra uzturēšanu kārtībā.
Mūri bija apmēram 9 metrus augsti un pie pamata līdz 1,7 m plati.
Pilsētā varēja iekļūt pa vārtiem, kurus pa nakti aizslēdza, un kuru atslēga glabājās rātsnamā.
Attēlā: Pretskatā - 13. gadsimtā uzbūvētie senā klostera vārti Jāņa sētā.
Viduslaiku Rīgā bija apmēram 40 ielu.
Tāpat kā citās Eiropas pilsētās, arī Rīgā vienas nozares amatnieki centās apmesties uz dzīvi vienā ielā. Par to liecina gan senie, gan līdz mūsdienām saglabājušies ielu nosaukumi, piemēram, Aldara iela, Audēju iela, Kalēju iela, savulaik ielas nosaukums - Meistaru iela, jo uz tās ar laiku apmetušies ne tikai kalēji, bet arī citi amatnieki, Miesnieku iela, Mazā Monētu iela (uz tās atradās monētu kalēju darbnīcas), ielas senākais nosaukums - Mazā Kalēju iela, Mucenieku iela, bet tagadējā Zirgu iela kādreiz bijusi Klibā Skrodera iela.
Attēlā: Viena no senajām Rīgas ielām - Kalēju iela mūsdienās.
Ielu nosaukumi Rīgā radās arī pēc citām pazīmēm:
- pēc to atrašanās vietas, piemēram, Pils iela - pa to iespējams nokļūt līdz Rīgas pilij, Bīskapa gāte - atradās kādreizējās bīskapa pils teritorijā;
- pēc iemītniekiem, piemēram, Krievu iela, Tirgoņu iela;
- pēc baznīcām, piemēram, Sv. Jēkaba iela, Jāņa iela - kādreiz saukta "Iela aiz Jāņa baznīcas kora".
Pilsētas dzīves centrs bija tirgus laukums jeb rātslaukums. 1334. gadā te sāka būvēt jauno rātsnamu.
Attēlā: Rīgas rātsnams 18. gadsimtā. J. Kr. Broces zīmējums.
Rātsnama izskatam stipri kaitēja vēlāk veiktā Rātslaukuma līmeņa pacelšana pēc vaļņu nojaukšanas - tas zaudēja pagrabstāvu un kāpnes.
Ēkas pagrabstāvā atradās cietums, kur ieslodzījumā turēja arī parāda nemaksātājus.
Ēkas izskatu vēl vairāk pasliktināja 1847. g. uzceltais trešais stāvs, kas izjauca ēkas proporcijas un fasādes centrālo daļu.
Namam bija zvana tornis, no kura ziņoja par plūdiem vai citām nelaimēm pilsētā.
Tajā pašā laikā iepretim rātsnamam uzcēla Jauno namu, kurā pulcējās neprecēto tirgotāju brālība – melngalvji. (Par Melngalvju namu - skat. 05 teoriju.)
Attēlā: Rīgas rātslaukums - skats no Daugavas puses. Kreisajā pusē - rātsnams, tam pretī - Melngalvju nams. 20. gadsimta sākuma atklātne ar sena attēla reprodukciju.
Rātslaukumā bija Svaru māja ar pilsētas svariem, ap šo laukumu atradās daudz tirgotāju namu un tirgotavu.
Iepretī rātslaukumam Daugavmalā kopš 14. gadsimtā bija Rīgas osta, kurā piestāja kuģi no tālām zemēm.
Rātslaukumā tika svinēti svētki; te atradās arī soda vieta ar kauna stabu.
Netālu no Rātslaukuma slējās Sv. Pētera baznīca – galvenais pilsētnieku dievnams. 14. gs. vidū tajā tika ierīkots torņa pulkstenis.
Attēlā: Arī mūsdienās Pētera baznīcas tornī ir pulksteņi.
Senie pulksteņi gājuši bojā, - Pētera baznīcas tornis vairākkārt atjaunots un pārbūvēts.
Tornī pastāvīgi uzturējās divi sargi, kam bija jāziņo par ugunsgrēka izcelšanos pilsētā vai ienaidnieka tuvošanos.
Līdz 13. gs. beigām Rīgas namus būvēja galvenokārt no koka, tāpēc nereti izcēlās ugunsgrēki. Gan rakstītie vēstures avoti, gan mūsdienu arheologu pētījumi liecina, ka 14.-15. gs. arvien vairāk sāka būvēt mūra ēkas, tomēr saglabājās vēl salīdzinoši daudz koka ēku.
Rīgā daudz gruntsgabalu piederēja baznīcai – arhibīskapam, klosteriem un Vācu ordenim.
Attēlā: Rīgas pils jeb Ordeņa pils slēgtais iekšpagalms.
Ordeņa pils, kas atradās Daugavas krastā ārpus pilsētas mūriem un ko sāka būvēt 1330. gadā, bija vislabāk nocietinātā celtne Rīgā. Pilī dzīvoja ordeņa mestrs un ordeņbrāļi.
Ap Doma baznīcu lielus īpašumus pārzināja arhibīskaps un viņa dome – domkapituls.
Plaša noslēgta teritorija izveidojās arī ap vēl vienu no vecākajām Rīgas baznīcām – Sv. Jēkaba baznīcu, kas celta ap 1225. gadu.
Šajā kvartālā ietilpa arī Marijas Magdalēnas sieviešu klosteris.
Attēlā: Rekonstrukcija - Rīga 1400. gadā.
Attēlā redzami Rīgas nocietinājumi ar torņiem, gruntsgabalu iedalījums Rīgā, Ordeņa pils (kreisajā pusē) un baznīcas.
Pilsētā bija izveidojušās noslēgtas teritorijas jeb sētas. Tās nebija pakļautas pilsētas rātei un dzīvoja pēc baznīcas likumiem. Šīs sētas no pārējās pilsētas teritorijas bija nodalītas ar iekšējiem mūriem.
Ar laiku lielās zemes platības, kas piederēja baznīcām un klosteriem, sāka traucēt pilsētas izaugsmi.