Viduslaiku Rietumeiropas sabiedrībā pastāvēja stingrs dalījums kārtās.
Visaugstākajā statusā sabiedrības virsotnē bija Romas katoļu baznīcas pāvests.
Viduslaikos bija aizsākusies tradīcija, ka amatā karali iesvēta pāvests, ar pāvesta viedokli rēķinājās viduslaiku Eiropas valdnieki.
Attēlā: Viduslaiku ilustrācijā atainots, kā pāvests kronē franku valdnieku Kārli Lielo. Tad arī aizsākās tradīcija, ka valdnieki saņem svētību no pāvesta.
Vācu krustneši, garīdznieki un tirgotāji dalījumu kārtās, pielāgojot to vietējiem apstākļiem, ieviesa arī Livonijā.
Garīdznieku kārtu Livonijā veidoja bīskapi, ordeņbrāļi, priesteri.
- Bīskapus amatā iecēla pāvests. Viņi bija gan augstākie garīdznieki, gan savu valstiņu valdnieki.
- Ordeņbrāļi bruņinieki parasti bija cēlušies no Vāczemes muižnieku dzimtām.
- Priesteri jeb baznīckungi darbojās tikai kā draudžu baznīcu mācītāji.
Livonijas ordenis un bīskapi zemi izlēņoja, tādēļ par nozīmīgu kārtu veidojās vasaļi.
Tā kā arhibīskapam un bīskapiem nebija sava karaspēka, tad vairāk vasaļu bija tieši viņiem.
Izlēņotās zemes ar zemniekiem bija kā samaksa par vasaļa pienākumu veikšanu. (Aplūko zemākās kārtas cilvēkus piramīdā - pār šiem visiem cilvēkiem noteicējs bija viņu zemes kungs.)
Attēlā: Valstīs, kur karalim vai bīskapam padotie vasaļi - hercogi, grāfi u.c. ieguva lielus zemes īpašumus, viņi savu zemi izlēņoja citiem vasaļiem - bruņiniekiem, kam viņi kļuva par senjoriem - kungiem un noteicējiem.
Ikviena vasaļa pienākums bija pēc senjora aicinājuma doties karagājienā.
Vasalim bija jāierodas pilnā kaujas apbruņojumā – bruņās, ar ieročiem, pārtiku, rezerves zirgiem un kalpotājiem. Kalpotāji palīdzēja bruņiniekam tikt zirgā, kopa zirgus un gatavoja ēdienu. Tāpat vasaļa pienākums bija kalpot galmā un piedalīties tiesas spriešanā.
14. gs., kad visa tagadējā Latvijas un Igaunijas teritorija jau bija iekarota, vasaļi sāka apmesties uz dzīvi savā lēņa novadā.
Lēņa saņemšanu apliecināja tā sauktās lēņa grāmatas – lēņu devēja parakstīts dokuments uz pergamenta ar zīmoga nospiedumu. (Skat. attēlu zemāk.)
Attēlā: Lēņu grāmata, kuru 16. gs. sākumā izdevis Livonijas ordeņa mestrs Volters fon Pletenbergs.
Sākotnēji lēni deva konkrētam vasalim uz mūžu, tad vasaļi panāca, ka lēņus manto dēli, vēlāk – arī meitas.
Parasti vasaļu mītnes bija vienkāršas, bet daži turīgie vasaļi, piemēram, Tīzenhauzeni, Ungerni, Rozeni, uzcēla nelielas pilis ar torņiem, velvēm, apsildāmām telpām, pagrabiem un virtuvēm. Dažās vasaļu mītnēs bija arī kapelas.
Attēlā: 19. gs. pastkartē vēl redzams tornis, kas palicis pāri no Tīzenhauzenu dzimtas celtās pils viduslaikos. Pili sagrāva Livonijas kara laikā 16. gs. Mūsdienās Ērgļu parkā redzamas tikai pils drupas.
Gandrīz visi vasaļi bija vācieši, bet 13. gs. lēņus vēl varēja iegūt arī vietējie dižciltīgie, kurus dēvēja par leimaņiem.
Viņu galvenais pienākums pret senjoru bija karaklausība. Kara laikā leimaņi komandēja vietējo zemnieku vienības, bet miera laikā pildīja arī tulku un kurjeru pienākumus, pavadīja savus senjorus dažādos braucienos.
Leimaņus varēja sastapt gandrīz katrā Livonijas novadā, bet ievērojamākie bija lībiešu un kuršu ķoniņi (kuršu dižciltīgo pēcteči, kas bija kļuvuši par Livonijas ordeņa vasaļiem).
Attēlā: Kuldīgas novada Ziemeļu brīvciema - kuršu ķoniņu ģerbonis.
Kuldīgas novada 7 brīvciemu – Ķoniņciema, Pliķu, Ziemeļu, Kalēju, Viesalgu, Dragūnu un Sausgaļu – iedzīvotāji atšķirībā no zemnieku vairākuma saglabāja personisko brīvību un īpašumu.
Kuršu ķoniņu dzimtas Tontegodes, Peniķi, Vidiņi, Šmiti, Šmēdiņi un Bergholci bija saņēmušas no ordeņa īpašas lēņu grāmatas. Vecāko šādu dokumentu jau 1320. gadā no ordeņa mestra Jorkes bija ieguvis Tontegode Pliķu ciemā.
Attēlā: A. Dzenis savā grāmatā par kuršu ķoniņiem stāsta par viņu sabiedriski prestižo dienestu armijā vai pārvaldē, par to, kā viduslaikos tie kā karavīri piedalījās daudzajos Livonijas ordeņa karos ar Lietuvu un Krievzemi.
Trešo kārtu veidoja pilntiesīgie Livonijas pilsētu iedzīvotāji – galvenokārt vācu tirgotāji un amatnieki, kā arī pārvācojušies pilsētās uz dzīvi apmetušies līvi jeb lībieši, igauņi, latgaļi, kā arī citu tautību iedzīvotāji, kas ieradās Livonijā.
Vietējiem iedzīvotājiem – zemniekiem politisku tiesību nebija. Viņu pasaule bija pagasts un ciems.
Tos zemniekus, kam piederēja lauku sētas, sauca par saimniekiem. Saimnieku darbs bija: pašiem strādāt savā sētā, organizēt kalpu darbu savā saimē, sūtīt tos muižas klaušās; maksāt nodevas.
Attēlā: Vēl 18. gs. sākumā latviešu zemnieki dzīvoja šādās dūmistabās. Domājams, ka viduslaiku mājas nebija labākas.
Muižas darbu un nodevu apmērs dažādās Livonijas vietās bija atšķirīgs, tas bija atkarīgs no vairākiem apstākļiem.
Tā, piemēram, saskaņā ar 1267. gada miera līgumu kuršiem bija jādod ordenim labības nodevas – 2 pūrus jeb 140 litrus no vienzirga saimniecības gadā, kā arī jāiet klaušās četras dienas gadā. Bija noteiktas arī nelielas zivju, medījumu un biškopības produktu nodevas, kā arī naudas nodoklis kara vajadzībām.
Zemniekiem tiesu par nodarījumiem sprieda viņu pašu kārtas locekļi saskaņā ar vecajām tiesību normām, tiesā piedaloties fogtam un komturam.