1561. gadā līdz ar Livonijas mestra un Rīgas arhibīskapa padošanos Polijas-Lietuvas karalim Sigismundam II Augustam zemes uz ziemeļiem no Daugavas un Dienvidigaunija vispirms tika iekļautas Lietuvas Lielkunigaitijā, bet Daugavas otrā krastā izveidoja Kurzemes un Zemgales hercogisti.
Attēlā: Sigismunds II Augusts Jagellons – Polijas karalis un Lietuvas dižkunigaitis.
Pēc Livonijas padošanās – Livonijas hercogs.
1569. gadā, kad tika noslēgta Ļubļinas ūnija, viņš kļuva par apvienotās Polijas-Lietuvas karali.
1566. gadā zemes uz ziemeļiem no Daugavas un Dienvidigauniju sāka saukt par Pārdaugavas hercogisti.
Pēc Ļubļinas ūnijas Pārdaugavas hercogiste kļuva par apvienotās Polijas-Lietuvas valsts kopīpašumu.
Svarīgi!
Ļubļinas ūnija – 1569. gadā noslēgtā savienība, ar kuru Lietuvas Lielkunigaitija pilnībā pievienojās Polijas karalistei. Valsti turpmāk sauca par Žečpospoļitu jeb Poliju-Lietuvu. Abās valstīs saglabājās atšķirīgi likumi, iestādes, armijas un valsts kases; kopīgs bija Seims, valdnieks un ārpolitika.
Attēlā: Žečpospolita jeb Polija-Lietuva 16. gs. beigās – pēc Ļubļinas ūnijas noslēgšanas.
Kartes augšpusē vidū redzama jauniegūtā Livonijas teritorija – Pārdaugavas hercogiste un Kurzemes-Zemgales hercogiste.
Rīga vēl 20 gadus palika brīvpilsētas statusā, – Polijas-Lietuvas karaļa Sigismunda II Augusta varu Rīgas rāte neatzina.
Tikai 1581. gadā Rīga pakļāvās Polijas-Lietuvas karalim Stefanam Batorijam. Viņš tika ievēlēts par karali pēc tam, kad no Polijas-Lietuvas troņa atteicās Anrī III, kuram izdevās kļūt par Francijas karali.
Stefans Batorijs, savukārt, apsolīja saglabāt Rīgas pilsētas privilēģijas.
1582. gadā Stefans Batorijs svinīgi ieradās Rīgā, lai pieņemtu pilsētas uzticības zvērestu. No marta līdz maijam karalis uzturējās Rīgas pilī – bijušajos Livonijas ordeņa mestra apartamentos. Stefans Batorijs bija pirmais Eiropas kronētais valdnieks, kas apmeklēja Rīgu.
Attēlā: Polijas-Lietuvas karalis Stefans Batorijs. (Gleznas fragments)
Par karali Stefans Batorijs tika ievēlēts 1571. gadā, viņš nebija valdnieku dinastijas pēctecis.
Pārdaugavas hercogiste tika iedalīta apriņķos, vēlāk to vietā izveidoja trīs apgabalus – Cēsu, Pērnavas, Tērbatas. Tos iedalīja 26 stārastijās jeb pilsnovados ar stārastiem priekšgalā.
Amatpersonas iecēla Polijas-Lietuvas karalis un tie pārsvarā bija poļi un lietuvieši.
Vietējā vācu muižniecība ieguva vietas Žečpospolitas muižniecības pārstāvju sanāksmē – Seimā. Hercogistei piešķīra arī ģerboni, kurā bija attēlots sudraba grifs uz sarkana fona.
Ģerboņa simbols – grifs bija ņemts no varenās Hodkeviču dzimtas ģerboņa.
Attēlā: Pārdaugavas hercogistes (poliski – Ksiestwo Inflantskie) ģerbonis.
Hodkeviču dzimtas pārstāvis – Jans Hodkevičs tika iecelts par pirmo Pārdaugavas hercogistes pārvaldītāju – administratoru.
Iekarotajai teritorijai trešdaļa no saviem ienākumiem bija jāatdod Polijai-Lietuvai.
Poļi un lietuvieši centās iekļūt stārastu amatos un dažādi ierobežot vietējo vācu muižnieku varu– tika veikt muižu revīzija, kur katram muižniekam bija jāpierāda tiesības uz muižas turēšanu. Ja viņam tas neizdevās, muiža pārgāja poļu vai lietuviešu rīcībā.
Sākās vietējo muižnieku pārpoļošanās jeb polonizācija.
Svarīgi!
Polonizācija jeb pārpoļošanās – vācu muižnieku saradošanās ar poļu un lietuviešu muižnieku dzimtām, pāriešana katoļticībā, poļu valodas lietošana, uzvārdu pielāgošana poļu uzvārdiem, piem., Plāteri – Platerovski, Borhi – Borhovski utml.
Attēlā: Jezuītu (Jēzus brālības) ordeņa brāļi. Pārdaugavas hercogistē ieradās jezuīti, un Cēsīs izveidoja bīskapiju, lai sekmētu katoļu ticības atjaunošanu.
Poļi, būdami pārliecināti katoļi, nesteidzās dot solīto ticības brīvību, bet sāka zemi atkal pievērst katoļticībai. (Par to skat. pēdējo teoriju šajā tēmā – "Pretreformācija un katoliskā atjaunotne".)
Cēsu bīskaps kļuva par otru svarīgāko cilvēku aiz hercogistes administratora, saņemot arī Valmieras pilsētu ar novadu un citas zemes.
1578. g. tika izdota poļu vēsturnieka Gvanini hronika, kurā attēloti arī karos un jukās cietušie Livonijas zemnieki.
Latviešu zemnieku saimnieciskais un tiesiskais stāvoklis bija smags – pēc 25 Livonijas kara gadiem Vidzeme un Latgale bija izpostīta un izlaupīta. Piemēram, Raunas, Cēsu, Dzērbenes un Valmieras pils novadā 1582. gadā postažā bija pamesti 50-75% zemnieku saimniecību.
Attēlā: Gvanīni hronikas 1611. gada izdevums.
Zemnieku kungi lielā daļā muižu joprojām bija vācu muižnieki, un lielākā daļa lēņu muižniecības rīkojās kā privātmuižās. Bet nekas nemainījās arī tajās muižās, kuras ieguva poļi un lietuvieši.
- Muižnieki vispirms centās atjaunot savas muižas un apstrādāt savus tīrumus.
- Pastāvīgi palielināja nodevu un klaušu apjomu.
Jaunieceltie pilsnovadu priekšnieki – stārasti stingri uzraudzīja, kā nodevas tiek ievāktas un kā tiek pildītas klaušas.
Poļu valdība neiejaucās muižu lietās, jo nevēlējās noskaņot muižniecību pret sevi.
Jau savas varas laikā Sigismunds II Augusts bija akceptējis kungu tiesības atprasīt izbēgušos zemniekus. Muižniekiem tika dotas tiesības lemt tiesu pār viņu zemniekiem, tādējādi zemnieki bija pilnīgi atkarīgi no muižnieku varas.
Attēlā: 18. gs. pirmajā pusē celta zemnieku māja -– vienistabas dūmistaba. Vēl 18. gs. sākumā lielākā daļa zemnieku dzīvoja šādās mājās. Tas apliecina, cik trūcīga bija zemnieku dzīve dzimtbūšanas laikā.
Jāpiebilst gan, ka Stefana Batorija laikā muižnieku privilēģijas tika nedaudz ierobežotas – tika izdoti statūti, kas mēģināja ierobežot muižnieku absolūto varu pār zemniekiem.
Pārdaugavas hercogistes iedzīvotāji vēl nebija paguvuši atgūties no iepriekšējā kara izraisītā posta, kad 1600. gadā sākās poļu-zviedru karš. (Skat. nākamo teoriju.) Stāvokli vēl vairāk pasliktināja 1601.-1602. gada bads.
Zviedri iekaroja lielāko daļu Pārdaugavas hercogistes, un 1629. gadā Vidzeme ar Rīgu tika iekļautas Zviedrijas sastāvā, bet Polija-Lietuva paturēja Latgali.