Mūsdienu Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, kā arī Zviedrijas teritorija ilgi bija neapdzīvojama, jo to klāja ledus.
Tikai apmēram pirms 16 000 gadu tas pamazām sāka kust.
Vispirms ledāji atkāpās no tagadējās Lietuvas daļas, tad no ledus atbrīvojās tagadējā Latvijas teritorija, bet ziemeļrietumu Igaunija - tikai 9. gt. p.m.ē.
Kopš tā laika vairākkārt mainījusies ir arī Baltijas jūra – tā bijusi gan lielāka, gan mazāka nekā mūsdienās. Mainījies arī ūdens sāļums.
Attēlā: Baltijas ledus ezers - Baltijas jūras vecākā stadija.
Šim ezeram nebija savienojuma ar jūrām, tādēļ tas bija pildīts ar saldūdeni. Baltijas ledus ezera stadija ilga apmēram 6 000 gadus.
Nākamā Baltijas jūras stadija bija Joldijas jūra.
Tā bija plašāka par tagadējo jūru, un ūdens tajā bija sāļāks nekā tagad. Šis periods ilga tikai dažus simtus gadu (pirms 10 - 9 tūkstošiem gadu). Pēc tam jūra atkal kļuva par ezeru.
Attēlā: Sākās Ancilus ezera periods (pirms 7,5 - 7 tūkstošiem gadu).
Pamazām izveidojās Ancilus ezera savienojums ar Ziemeļjūru, šis savienojums kļuva aizvien lielāks, ūdens apmaiņa ar jūru spēcīgāka, ūdens aizvien sāļāks, kamēr sākās Litorīnas jūras periods (pirms 7,5 - 2,8 tūkstošiem gadu).
Attēlā: Litorīnas jūra.
Tikai apmēram pirms 3000 gadu Baltijas jūra ieguva tagadējos apveidus.
Ledājiem kūstot, pamazām iezīmējās tagadējo upju (Daugavas, Ventas, Gaujas u.c.), ezeru (Burtnieku, Lubāna, Usmas u.c.) krasti. Šļūdoņu atstātie smilts, grants un māla sanesumi veidoja kalnus (Gaiziņkalns, Mākoņkalns, Dēliņkalns u.c.), paugurus un gravas.
Attēlā: Gaujas senleja - Ērgļu (Ērģeļu) klintis - senie krasti.
No ledāja brīvajās teritorijās pakāpeniski sāka parādīties augi un dzīvnieki – vispirms zivis un putni.
Kad šeit sāka augt sūnas, ķērpji, kā arī pundurbērzi un pundurkārkli, no dienvidiem pamazām ienāca ziemeļbrieži, zaķi, lapsas un vilki.
Attēlā: Ziemeļbrieži.
Pārvietojoties līdzi šādiem dzīvniekiem, Latvijas teritorijā ienāca senākie iedzīvotāji - ziemeļbriežu mednieki.
Ziemeļbriežu mednieki tagadējās Latvijas teritorijā ienāca salīdzinoši nesen – apmēram pirms 13 000 gadu jeb 11. gt. p.m.ē. – senākā akmens laikmeta jeb paleolīta beigās.
Kaut kādu apsvērumu dēļ šie cilvēki nevēlējās medīt citus dzīvniekus, piemēram, aļņus, kas mita siltākajā teritorijā.
Latvijas teritorijā senie cilvēki varēja ienākt pa dažādiem ceļiem.
Vieni virzījās gar Daugavu, tad daļa no viņiem nogriezās gar Aivieksti un sasniedza plašo, ūdeņiem bagāto Lubāna ezera apkaimi.
Attēlā: Lubāna ezers. Akmens laikmetā Lubāna ezera piekraste bija visai blīvi apdzīvota - te atrastas daudzas apmetnes. (Skat. pēdējo attēlu - karti.)
Citas cilvēku grupas, turpinot ceļu gar Daugavu, sasniedza tagadējo Salaspili.
Iespējams arī, ka otrs seno iedzīvotāju ienākšanas ceļš varēja būt gar Lielupi.
Latvijas teritoriju rudens un pavasara pārgājienos pārstaigāja aptuveni desmit mednieku grupas. Ziemeļbriežu mednieki te neuzturējās visu gadu, bet to pārvietošanās bija sezonāla šurpu – turpu kustība, kas atkārtojās gadu desmitu, pat simtu laikā.
Vienā grupā apmetnē dzīvoja ap 30 – 40 cilvēku, tātad Latvijas teritorijā vēlajā paleolītā vienlaikus varēja uzturēties ap 300 cilvēku.
Pētot vissenāko cilvēku dzīvi Latvijas teritorijā, noskaidrots, ka vīriešu vidējais garums bija 161 cm, bet sieviešu – 152 cm. Tomēr viņi bija arī ļoti izturīgi - skarba klimata apstākļos spēja veikt 100 – 200 km garus pārgājienus, nesot līdzi visu iedzīvi.
Attēlā: Tāda varēja izskatīties seno iedzīvotāju apmetne.
Daugavas lejteces rajonā atrastas seno mednieku mājvietu – slieteņu – pēdas. Šos slieteņus apdzīvoja atsevišķas ģimeņu vai mednieku grupas, slieteni izmantoja ap 5-6 cilvēku liela grupa.
Vidējā akmens laikmetā jeb mezolītā Latvijas teritorijā vairākas reizes mainījās klimats, izveidojās pašreizējais upju un ezeru tīkls, mainījās arī augi un dzīvnieki, kā arī cilvēku dzīves apstākļi.
Iedzīvotāju skaits sasniedza 2 līdz 3 tūkstošus.
Gandrīz visā tagadējā Latvijas teritorijā, galvenokārt pie ezeriem un upēm, bija apmetnes.
Cilvēki ilgstoši vienā vietā neuzturējās, bet pārvietojās, sekojot dzīvniekiem vai zivju nārsta vietām, lasot, sēnes, ogas un riekstus. Iedzīvotājiem bija jau lielāks augums: vīriešiem vidēji – 170 cm, bet sievietēm – 156 cm.
Attēlā: Kartē atzīmētas vēlā neolīta apmetnes.
Kā redzams kartē, sevišķi blīvi apmetnes izvietotas pie Lubāna ezera, kur bija labvēlīgi apstākļi dzīvošanai.
Pakāpeniski līdz 3. gt. beigām p.m.ē. cilvēku vidējais augums sasniedza 172 cm.
Zinātnieki to skaidro gan ar labvēlīgiem dabas apstākļiem un līdz ar to iespēju medībās sagādāt pietiekami daudz pārtikas, gan ar jaunu iedzīvotāju grupu apmešanos uz dzīvi tagadējā Latvijas teritorijā. (Jaunienācēju apmetnes kartē apzīmētas ar sarkaniem aplīšiem.)