Svarīgi!
Galvenie akmens laikmeta cilvēka nodarbošanās veidi bija medības, zveja un augu vākšana - paleolītā un mezolītā cilvēks iztiku ieguva no apkārtējās vides. Tādu saimniecības veidu sauc par savācējsaimniecību.
Akmens darbarīku izgatavošanai galvenokārt izmantoja kramu.
Attēlā: Krama rīku izgatavošanas tehnika.
Attēlā parādīts, kā no krama pamatgabala - serdeņa tiek atskaldītas krama šķilas. Tās bija gan smalkākas, gan biezākas - kādam mērķim domātas. Sarežģītākais uzdevums bija atskaldīt garas, taisnas šķilas.
Šādas krama šķilas bija galvenie darbarīki - ar tām izgreba vienkoča laivas, noskaldīja, apstrādāja kokus, piemēram, šķēpiem, izģērēja dzīvnieku ādas, grieza medījumu gaļu utt.
Krama šķilu - rīku izgatavošana prasa pietiekami lielu pacietību, meistarību un spēku, kā secinājuši mūsdienu pētnieki, kas cenšas apgūt šīs prasmes.
Senākie iedzīvotāji - ziemeļbriežu mednieki medīja kolektīvi.
Kad tagadējā Latvijas teritorijā ziemeļbrieži izzuda, šāda veida medību nozīme mazinājās. Bērzu, priežu un egļu mežos izdevīgākas kļuva individuālas medības ar šķēpu, loku un bultām.
Šķēpu gatavoja, koka kātam piestiprinot smaili, kas sākumā bija veidota no kaula vai raga, bet kopš 3. gt. p.m.ē. - arī no krama. Šķēpu izmantoja gan kā duramo, gan kā metamo ieroci.
Attēlā: Krama šķēpa gals - pirmais no kreisās puses.
Mezolīta posmā Latvijas teritorijā visvairāk medīja aļņus. Tos varēja nomedīt gan vasarā, gan ziemā.
- Medījuma gaļu izmantoja pārtikā. No viena aļņa vidēji varēja iegūt 150 – 200 kg gaļas.
- Āda tika izmantota apģērba gatavošanai.
- No kauliem un ragiem gatavoja darbarīkus.
Medīja arī mežacūkas, lāčus, stirnas un citus dzīvniekus, kā arī dažādus putnus – pīles, zosis, irbes un rubeņus. Sīkākos meža zvērus un putnus medīja ar loku un bultām. Bultu galus izgatavoja no kaula, raga, koka vai krama. Tie bija dažādi. Platākus bultu galus izmantoja lielāku meža zvēru medībām, bet neasus un masīvus – nelielu kažokzvēru un putnu medībām.
Attēlā: Krama bultu gali no Salaspils Laukskolas apmetnes.
Lielo medījumu transportēšanai lietoja ragavas.
Transportam un zvejai izmantoja vienkoča laivas, ko izgatavoja no liela un resna koka stumbra.
Zvejai bija liela nozīme. Zivis varēja durt ar šķēpiem, žebērkļiem, šaut ar loku un bultām. Izmantoja arī murdus, kurus gatavoja no plēstiem koka skaliem un sastiprināja ar lūkiem. Tā kā arheoloģiskajos izrakumos atrastie makšķerāķi bija lieli, varam secināt, kas zivis bijušas prāvas. Piemēram, līdakas varēja būt vairāk nekā vienu metru garas un līdz pat 25 kg smagas. Zvejoja arī karūsas, samus, zandartus, asarus, plaužus un līņus.
Attēlā: Mūsdienu makšķernieks ar 12,5 kg smagu līdaku.
Tā ir tieši puse no akmens laikmeta līdakas svara - 25 kg. Lielākā mūsdienās Latvijā noķertā līdaka svēra gandrīz 20 kg.
Cilvēki ezeros vāca arī ēdamos gliemežus. Pārtikā izmantoja arī ezerriekstu augļus.
Ikdienā cilvēku ēdienkarti papildināja ogas, sēnes, saknes, ozolzīles un lazdu rieksti.
Ēdamās saknes, savvaļas augus un to graudus sasmalcināja ar graudberža palīdzību – uz lielas akmens virsmas tos saberza ar mazāku akmeni.
Dažreiz barības augus sasmalcināja piestā.
Attēlā: Graudu smalcināšana ar graudberzi, kādu lietoja akmens laikmetā.
Mūsdienās dažādos pasākumos tiek rekonstruēti senā dzīvesveida elementi.
Lai saglabātu iegūto pārtiku ilgāk, gaļu vai zivis žāvēja ugunskura dūmos vai kaltēja saulē.
Gaļu cepa gan tieši uz liesmas, gan ietītu lapās vai mālā, kā arī ierušinot oglēs.
Cilvēki sāka pieradināt pirmos mājlopus - liellopus, cūkas, - šo dzīvnieku "priekšteči" - tauri un mežacūkas bija pastāvīgi apkārtējo mežu iemītnieki.
Aitas un kazas ieveda, jo Baltijā šo dzīvnieku savvaļas priekšteči nedzīvoja.
Lipinot ar rokām, izgatavoja apaļus smaildibena māla podus un ovālas bļodas.
Svarīgi!
Neolīta perioda jaunievedumi ir lopkopības un lauksaimniecības aizsākumi, kā arī trauku izgatavošana un lietošana.
Attēlā: Neolīta laikmeta vārāmā podiņa kopija. Šādu trauku viegli varēja nostiprināt pavardā.
Paraugs - Sārnates tipa trauks.
Ja cilvēki gribēja nokļūt kaut kur tālāk, tad galvenokārt ceļoja pa ūdeni – gar jūras krastu vai pa Daugavu līdz augštecei un Volgas un Dņepras iztekai. Šim ceļam bija daudz atzarojumu pa mazākām upītēm.
Latvijas teritorijā nozīmīgs ūdensceļš gāja arī pa Aivieksti līdz Lubāna ezera apmetnēm, bet tālāk – uz Pleskavas un Peipusa ezeriem.