Ebreju reliģija (jūdaisms) ir viena no senākajām pasaules reliģijām, kas saglabājusies līdz mūsdienām.
Jūdaisms ir ebreju reliģija un kultūra, senākā zināmā monoteistiskā reliģija.
Svarīgi!
Monoteisms – reliģija, kur ir tikai viens dievs.
Atbilstoši ebreju tradīcijai, jūdaisma vēsture sākas ar derību (līgumu, vienošanos) starp Ābrahamu - ebreju ciltstēvu un Dievu Jahvi (tas noticis aptuveni 2000 gadus p.m.ē.).
Attēlā: Ābrams vienojas ar Dievu Jahvi. Mākslinieka interpretācija
Svarīgi!
Ja jēdziens "Dievs" tiek attiecināts uz kādas reliģijas vienīgo Dievu, tas ir īpašvārds un rakstāms ar lielo burtu; ja - dievu vai dieviem, kuru kādā reliģijā ir daudz, tad - ar mazo burtu (piemēram, ēģiptiešu dievs Hors).
Jūdaisms radās aptuveni pirms 4000 gadiem. Tā bija pirmā monoteistiskā reliģija, jo ebreji ticēja vienam Dievam – Jahvem, bet ēģiptieši, šumeri un citas seno laiku tautas – daudziem dieviem.
Ebreju reliģiskais un garīgais centrs bija un arī mūsdienās ir Jeruzāleme.
Attēlā: Skats uz seno Jeruzalemi. Rekonstrukcija
Viens no jūdaisma simboliem ir t.s. Dāvida zvaigzne, kas redzama 1948. gadā dibinātās Izraēlas valsts karogā uz zila - balta – zila (talita krāsas) fona. (Skat. att. zemāk.)
Zvaigznes, gan sešstūra (heksagramma), gan piecstūra (pentagramma) simbols lietots jau bronzas laikmetā dažādos pasaules reģionos, piemēram, Divupē jeb Mezopotāmijā, Indijā u.c. Divi savītie trijstūri ataino materiālās un garīgās pasaules mijiedarbību un savijumu. Simbolam piešķīra maģisku nozīmi.
Attēlā: Izraēlas valsts karogs
Dāvida zvaigznes piesaiste jūdaismam sākusies mūsu ērā, sevišķi 2. g.t. otrajā pusē dažādu ideju un strāvojumu ietekmē. Dāvida zvaigznes nozīme, simbolika tika visai mākslīgi veidota, tāpat kā pieņēmums, ka zīme esot jau bijusi valdnieka Zālamana gredzenā un zīmogā.
Izraēlas valsts karogā tā ietverta, jo bija cionistu kustības (aktīvisti, kas 19. gs. beigās/20. gs. sākumā iestājās par ebreju valsts atjaunošanu) simbols, kas apzīmēja jaunas cerības un nākotni.
Tā vietā Otrā pasaules kara laikā nacisti ebrejiem uz apģērba lika nēsāt Dāvida zvaigzni, ebreju sabiedrībā tā ieguva citu nozīmi (ciešanu un cerību simbols).
Izraēlas valsts ģerbonī redzams cits simbols - menora (skat. att. zemāk).
Attēlā: Menora
Menora ir senākais un galvenais jūdaisma simbols. Tas ir septiņu lampu rituālais svečturis.
Centrālā lampa simbolizē Dieva gaismu, sešas žuburu lampas - cilvēku zināšanas, ko vada Dieva gaisma. Menora simbolizē cilvēku un Dieva mūžīgo vienotību.
Otra menoras nozīme - septiņas pasaules radīšanas dienas, centrālā lampa - sabats (sestdiena) - jūdaisma svētāmā diena, kad Dievs nolika par atpūtas dienu, tādēļ tajā notiek dievkalpojumi.
Svarīgs pagrieziena punkts visā ebreju vēsturē bija Jeruzālemes krišana un Zālamana tempļa nopostīšana 586. g. p.m.ē. Valsts tika sagrauta. Daļa tautas tika aizvesta gūstā uz Babiloniju (Bābeli, kā to sauca paši ebreji). Draudēja briesmas, ka svešumā ebreji zaudēs savu dzīvesveidu, valodu un reliģiskās tradīcijas. Tauta varēja izzust, bet tā nenotika. Uz Babiloniju aizvestajiem ebrejiem valdnieks Nebukadnecars piešķīra auglīgas zemes.
Attēlā: Valdnieka Nebukadnecara attēlojums stēlā
Babilonieši neierobežoja ebreju darbību - viņi nodarbojās vai nu ar zemkopību, vai amatniecību. Citi tirgojās ar zīdu, ko ieveda no Ķīnas, un tika pie turības.
Arī gūstā ebreji palika uzticīgi savai reliģijai. Tā kā Babilonijā nebija ebreju tempļu un priesteru, tad viņu vietā stājās mācīti vīri, kuri skaidroja svētos rakstus un likumus. Visi pulcējās kopā atpūtas dienā – sabatā un svētkos, lai piekoptu reliģiskos rituālus. Skumjas par zaudēto dzimteni izpaudās ebreju dziedājumos.
Vēlāk šādu kopā sanākšanas vietu nosauca par sinagogu.
Jūdaisma reliģija balstās uz Toru – Bībeles Vecās Derības pirmajām piecām grāmatām.
Attēlā: Toras rakstu ruļļi
Svarīgi!
Tora (senebreju: תּוֹרָה (torah) - "mācība", "likums", "priekšraksts") ir Vecās Derības pirmo piecu Mozum piedēvēto grāmatu kopuma apzīmējums.
Ļoti izplatīts ir arī sengrieķu valodā lietotais termins "Pentateihs" (Πεντάτευχος - "pieci (rakstu) ruļļi").
Tora ietver pasaules un cilvēka radīšanas stāstus, senebreju vēsturi un likumus. Tā ir uzrakstīta uz pergamenta ruļļiem, ko glabā cilindrveida ietvaros (skat. att. iepriekš).
Tora ir vissvētākie no Jūdaisma svētajiem rakstiem. Tie satur:
- vēsturiskus stāstus, dzeju, ģeneoloģiju (izcelsmes un radurakstu aprakstus) un likumdošanu;
- 613 Toras baušļi regulē ticīga ebreja dzīvi, - 385 no tiem ir ierobežojoši, 248 ir pozitīvi - atļaujoši.
Attēlā: Jeremija - viens no mītiskajiem Vecās Derības grāmatu (Jeremijas grāmatas) autoriem mākslinieka Rembranta gleznā
Jūdaismā pastāv uzskats, - ja vien izraēļi būtu palikuši uzticīgi Dievam un ievērojuši visus viņa baušļus, visa pārējā Tanakh (vārds veidots no trijiem Vecās Derības daļu nosaukumiem: Torah — "Mācība", Nevīīm — "Pravieši", Ketūvīm — "Raksti", kas kopā veido 24 grāmatas.) nebūtu nepieciešama, jo tās lielākā daļa ir veltīta Dieva brīdinājumiem un aicinājumiem izraēļiem atgriezties pie Viņa. Tādējādi, pirmās piecas Mozus grāmatas tiek uzskatītas par svarīgākajām, jo tās satur pilnīgu Dieva atklāsmi.
Kristieši Toru akceptē kā Bībeles Vecās Derības sastāvdaļu, tomēr par saistošāku sev uzskata Jauno Derību. 
539. g. p.m.ē. Babiloniju iekaroja persieši valdnieka Kīra II vadībā.
Attēlā: Persijas valdnieks Kīrs Lielais
Persieši ļāva ebrejiem atgriezties dzimtenē. Bija ebreji, kuri bija labi iedzīvojušies un negribēja doties atpakaļ. Savukārt citi pēc 50 gadiem izsūtījumā atgriezās dzimtenē, lai atjaunotu valsti, reliģisko dzīvi un Jeruzālemes templi.
Jūdejā atgriezās deportētie ebreji arī no citiem Mazāzijas un Mezopotāmijas reģioniem.
Ap 150 gadu ilgstošajā izsūtījumu laikā ebreji bija zaudējuši savu politisko identitāti, bija izzudusi arī ebreju sabiedrības politekonomiskā struktūra, tiem vairs nebija savas valsts. Taču ebreji bija nostiprinājušies kā spēcīga reliģiska kopība, kas, kā parādīja vēlākā vēsture, kad ebreji gandrīz 2 tūkstošus gadu bija izkliedēti pasaulē, izrādījās stiprāka nekā etniskās, teritoriālās vai politekonomiskās saites.
Attēlā: Romas katoļu pāvests Francisks pie Raudu mūra 2014. gadā
Raudu mūris ir 60 m platas un 22 m augstas balsta būvju daļas, kas ieskauj Dievnama kalnu, kura virsotnē kādreiz atradies Jeruzalemes templis.
Raudu mūris ir jūdaisma ticības simbols, arī lūgšanu un svētceļojumu vieta. Mūri tā iesauca, dzirdot ebreju žēlabas par tempļa izpostīšanu.
Raudu mūris ir sadalīts divos sektoros. Sievietes un vīrieši lūgšanas skaita atsevišķi, turklāt, pirms dodas pie šīs svētvietas, apsedz galvu.
Sabats (ivritā: שַׁבָּת, shabbāt, "atpūta" vai "pārtraukums") ir ebreju nedēļas septītā diena, kas tiek veltīta atpūtai un lūgšanām un tiek uzskatīts par vissvarīgākajiem ebreju reliģiskajiem svētkiem.
Tas sākas līdz ar piektdienas saulrietu un ilgst līdz sestdienas saulrietam. Šāda "diena" atbilst senajiem priekšstatiem par "dienu", kas sākas nevis no rīta līdz ar saullēktu, bet vakarā, līdz ar saulrietu.
Attēlā: Sabata galdam raksturīgie ēdieni
Sabatā ģimene bauda mieru, ietur kopīgas maltītes, apmeklē sinagogu un pavada laiku lūgšanās. Tam sāk gatavoties jau piektdienā, sagādājot pārtiku, iztīrot mājokli, apklājot galdu un nomazgājoties. Sabata laikā aizliegts strādāt, arī iekurt uguni vai nest nastu. Sabats ir prieka laiks, kad jūdaisti atzīmē pasaules radīšanas pabeigšanu un Dieva atpūtu pēc tās.
Reliģiskajos tekstos Sabatam ir trīs mērķi:
- Tas piemin seno izraēļu izglābšanu no Ēģiptes verdzības.
- Sabats atgādina par to, ka Dievs pabeidza radīšanas darbu un svētīja septīto dienu.
- Sabats ļauj sajust to, kāda būs pasaule pēc Mesijas (Glābēja) atnākšanas.
Sabats ir pirmā svētā diena, kas minēta Torā, un Dievs bija pirmais, kas to ievēroja. Sabata svētīšana senatnē, priesteru kontrolei pieaugot, kļuva tik svēta, ka par tās neievērošanu paredzētais sods bija nomētāšana ar akmeņiem līdz nāvei.
Attēlā: Sinagogas iekšskats
Svarīgi!
Sinagoga (no grieķu: συναγω synago sapulcēties) ir ebreju sapulcēšanās vieta un dievnams lūgšanām, Toras un svēto rakstu studijām un mācīšanai.
Tā ir ebreju sabiedriskais un kultūras centrs. Sinagogā nav altāra kā kristiešu baznīcās, nav arī priesteru vai Dieva attēla (baušļi aizliedz attēlot Dievu, jo cilvēka pieredzē nav nekā, ko vizuāli varētu pielīdzināt Dievam). Sinagoga ir pulcēšanās vieta tiem ticīgajiem ebrejiem, kas dzīvo noteiktā apvidū. Rabīna – draudzes garīgā vadītāja – piedalīšanās dievkalpojumā nav obligāta. Toru skaļi lasa arī citi ticīgie. Lūgšanas notiek arī senebreju valodā, pavēršoties uz tempļa pusi – uz Jeruzālemi.
Zālamana laikā Jeruzalemē tika uzcelts Dieva Jahves templis, jo līdz tam svētais Derības šķirsts (koka lāde, kur glabājās 10 baušļi, ko Dievs devis Mozum 586. g. p.m.ē.) glabājās izjaucamā un pārnēsājamā teltī - "tabernākulā".
Jeruzalemes templis, lai arī iekarotāji to divreiz nopostīja, uz laiku laikiem kļuva par ebreju reliģijas vienojošo centru. Tā bija vienīgā centrālā svētnīca, kur darbojās priesteri un varēja norisināties Jahvem veltītie upurēšanas rituāli. Tādēļ templis un vēlāk tā daļa - Raudu mūris kļuva par svētceļojumu vietu un visas ebreju valsts apvienošanas simbolu.