Pompeji (latīņu: Pompeii, itāļu: Pompei) bija Senās Romas pilsēta, kas atrodas netālu no mūsdienu Neapoles (kartē - Naples), Kampānijas reģionā.
Attēlā: Kartē redzamas pilsētas, kuras atradās vulkāna Vezuva tuvumā
79. gada 24. augusts Dienviditālijas novadā Kampānijā sākās kā skaista un saulaina diena. Ap pusdienlaiku viss strauji izmainījās, jo bija atvēries vulkāna Vezuva krāteris. Zemi satricināja stipri grūdieni. No Vezuva puses nāca apdullinoša dārdoņa.
Pār Pompejiem sāka klāties pelni.
Vispirms zem vulkāna lavas tika apraktas 6 – 8 km attālumā esošās pilsētas Stabija un Herkulāna (skat. kartē iepriekš).
Attēlā: Vezuva izvirdums 79. gadā. Rekonstrukcija
Ap pusdienlaiku tas pats liktenis piemeklēja Pompejus – pilsēta tika aprakta zem dziļas pelnu, lavas un akmeņu kārtas.
Ne visi iedzīvotāji, sākoties izvirdumam, meklēja glābiņu, bēgot no pilsētas, jo līdzīgas parādības bija vērotas arī iepriekš, un tāda mēroga katastrofu neviens neparedzēja.
Pēc divu dienu šausmām vulkāns pierima un bija redzamas katastrofas sekas: apraktas trīs pilsētas un gājuši bojā daudzi cilvēki.
Vulkāna augstums bija samazinājies par aptuveni 1000 m. Apraktās pilsētas tika aizmirstas gandrīz uz 2000 gadiem.
Attēlā: Arheologa Džuzepes Fjorelli vadībā sākās arheoloģiskie izrakumi Pompejos
Viņa vadībā 19. gs. otrajā pusē vairāki simti strādnieku atsedza seno pilsētu, jo Itālijas vadība bija pieņēmusi lēmumu par brīvdabas muzeja izveidi Pompejos.
20. gadsimta gaitā Pompejos (drīz sākās pētījumi arī Herkulānā) arheologu darbs turpinājās – daudzviet pilsētu sedza ap 7 metrus biezs vulkāna izvirdumu slānis, tāpēc izrakumi notika lēni.
Mūsdienās daudz noskaidrots par pilsētas iedzīvotājiem, viņu sadzīvi un kādos apstākļos viņi gāja bojā.
Vācu arheologs Tomass Frēlihs (1991)
Kāpēc pilsētu neatraka agrāk? Seno Pompeju iedzīvotāju mazbērniem un mazmazbērniem nebija iemeslu tajā atgriezties. Vieta nebija vairs apdzīvojama, un par antīkām celtnēm nevienam intereses nebija.
Attēlā: Izvirduma laikā bojā gājusī ģimene Pompejos
Daudzviet Pompejos – gan namos, gan uz ielām arheologi uzdūrās tukšumiem vulkāniskajā masā, kas klāja pilsētu. Aizpildot šādus tukšumus ar betona masu, izrādījās, ka tos veido cilvēku un dzīvnieku ķermeņi, kuri sadega milzīgajā karstumā, ko izstaroja vulkāna lava, kas sekoja vulkānisko pelnu mākoņiem. Cilvēki bija pakrituši, bēgot no pilsētas, cenšoties paglābties savās mājās. Cilvēki neko nejuta, jo mira momentā.
Kūtīs mirušie dzīvnieki liecina, ka arī tos saimnieki centušies paglābt no briesmām.
Mirušo betonā lietie ķermeņi daudzviet ir atstāti un redzami tur, kur tos atrada pētnieki.
Pompeji iekļauti UNESCO Pasaules Kultūras mantojuma sarakstā.
Attēlā: Pompeji mūsdienās ir atvērti tūristiem
Pompejos atsegtas gan celtņu paliekas, gan daudz lieliski saglabājušos mākslas darbi.
Kā liecina pētījumi, Pompeji bija ziedoša, bagāta Romas impērijas pilsēta – tajā bija gan tempļi un laukumi, amfiteātri, termas, mājas, kas liecina par iedzīvotāju bagātību, un labi ierīkota osta.
Ielas bija bruģētas, kā ierasts Romas pilsētās.
Pompejos un Herkulānā izdarītie izrakumi sniedza plašas iespējas pētīt seno romiešu sadzīvi, jo bija saglabājušās tās liecības – pārogļojušās mēbeles, trauki un citi priekšmeti palikuši tur, kur atradās pirms gandrīz 2000 gadiem.
Attēlā: Telpa Pomeju iedzīvotāju mājās
Kā liecina attēlā redzamais, tad vulkāna izvirduma apraktās pilsētas izrādījās plaša mākslas dārgumu krātuve – atsegtas gan grīdas, ko rotāja lieliskas mozaīkas, gan daudzviet labi saglabājušās freskas. Māksla kalpojusi telpu izdaiļošanai. Freskas klāja dižciltīgo un bagāto iedzīvotāju māju sienas.
Vienā no telpām atrada bojā gājušu mākslinieku, kurš nodarbojies ar gleznošanu, pirms viņu nogalināja pelnu un lavas izvirdums.
Raksturojot Seno Romu – mākslu, sadzīvi, rituālus u.c., vizuālajam materiālam izmanto tieši Pompejos, Herkulānā atrasto fresku, mozaīku attēlus.
Attēlā: Tieši Pompejos atklāja mozaīku "Maķedonijas Aleksandra un Dārija kauja"
Mozaīka ir salikta no 1,5 miljoniem gabaliņiem. Tagad mozaīkas oriģināls novietots Neapoles muzejā.
Par to, kas notika Vezuva izvirduma laikā, par pētījumos konstatēto, romiešu dzīves un Pompeju rekonstrukciju noskaties divus video – Šeit un šeit!
Aculiecinieka Plīnija Jaunākā darba fragments par piedzīvoto 79. gada 24. augustā
Jau vairākas dienas bija jūtama zemestrīce, bet no tās neviens nebaidījās, jo Kampānijā tā bija parasta parādība. Tomēr liktenīgajā naktī zemestrīces stiprums pieauga tiktāl, ka likās: viss ne tikai kustas, bet gāžas arī apkārt. (..)
Visapkārt drebēja nami. Mēs atradāmies klajā vietā, bet pilnīgā tumsā, un bija briesmīgi bail, ka nami sabruks. Tad beidzot mēs nolēmām bēgt no pilsētas. Mums sekoja satriektu ļaužu pūlis, kuri dod priekšroku citu pieņemtajam lēmumam. Šausmu pārņemts, tas mūsu lēmumu uztvēra kā veselā saprāta izpausmi. Izgājuši no pilsētas, mēs apstājāmies. Ceļā mums atgadījās daudz neparasta un šausmīga. Pajūgus, ko bijām pavēlējuši sūtīt pa priekšu, uz līdzenas vietas mētāja no vieniem sāniem uz otriem, kaut arī tie tika stutēti ar akmeņiem. Mēs redzējām, kā jūra it kā ierāvās sevī un drebošā zeme to atgrūda no sevis. Krasts nepārprotami virzījās uz priekšu, un daudzi jūras dzīvnieki iestrēga sausajās smiltīs. (..)
Atskatījies es ieraudzīju, ka mums virsū nāk bieza tumsa, kas nelīdzinājās tai, kāda parasti ir bezmēness vai mākoņainās naktīs. Tā līdzinājās tumsai, kāda ir slēgtā telpā, kad visas ugunis izdzēstas. Bija dzirdamas sieviešu vaimanas, bērnu spiedzieni un vīriešu klaigas: vieni sauca vecākus, otri – bērnus, bet trešie – sievas vai vīrus, pūlēdamies atpazīt viņu balsis vispārējā klaigu jūklī. Vieni jau apraudāja savu bojāeju, bet citi – savu tuvinieku nāvi. Daži, šausmu pārņemti, lūdzās sev nāvi. Daudzi stiepa lūdzošās rokas pretī dieviem, bet vairums apgalvoja, ka dievu vairs neesot un ka pasaulei pienākusi tās pēdējā mūžīgā nakts.
Attēlā: Vezuva izvirdums. Rekonstrukcija