Romieši, līdzīgi kā grieķi, ticēja ļoti daudziem dieviem – valdīja politeisms. Viņi pielūdza dabas spēkus – zemi, ūdeni, uguni un ticēja gariem. Pielūdz arī senču garus, kas sargāja savus dzīvos radiniekus. Māju un ģimeni sargāja labie garie - penāti, bet ārpus mājas – lari.
Katram cilvēkam bija sargātājs gars: vīriešiem – geniji, sievietēm – jūnonas.
Romieši bija praktiski, darbīgi ļaudis, un reti aizdomājās par dzīvi pēc nāves – svarīgāka bija dzīve un dievu palīdzība dzīves laikā.
Attēlā: Romiešu dievs bija Jāns jeb Jānuss – divsejains dievs, kuram viena seja bija jauneklīga, bet otra – veca vīra seja
Par godu šim dievam bija celta senākā arka Romā, tā simbolizēja dieva nozīmi – Jāns bija robežu dievs, sākuma un beigu dievs. Arka iezīmēja pāreju – robežu; robeža starp privāto telpu mājās un sabiedrisko telpu uz ielas. Laukumu nošķir vārti un durvis. Romieši godāja Jānu. Gada sākums – pirmais mēnesis janvāris nosaukts šī dieva vārdā.
Sens dievs bija Saturns – sējumu un ražas aizgādnis. Nozīmīgi Romā bija dievam veltītie svētki Saturnāliji – svētki gada nogalē par godu Saturnam. Tie iezīmēja laika noslēgumu un tajā valdošo sajukumu – svētku laikā zuda atšķirības starp saimniekiem un vergiem – bija kopīgas maltītes, izklaides, vergi varēja teikt saimniekiem netīkamas lietas, visi apmainījās ar dāvanām, valdīja brīva karnevāla gaisotne; skolēni netika sodīti, ja izdarīja pārkāpumus u.tt. Atļauts bija tas, kas citā laikā bija aizliegts.
Attēlā: Kauliņu spēle Saturnāliju laikā. Senās Romas freska
Izveidojoties vienotai Romas valstij, izveidojās arī dievu hierarhija. Daudzus no dieviem romieši pielīdzināja grieķu dieviem. Par augstākajiem dieviem – valdnieka varas sargātājiem kļuva Jupiters (grieķu Zevs) un Jūnona (grieķu Hēra – Zeva sieva), kā arī Minerva (grieķu Atēna).
Varenākajam dievam Jupiteram bija uzcelts templis Kapitolija kalnā Romā. Tur parasti noslēdzās triumfa gājieni, kurus vadīja kaujās uzvarējušais karavadonis, vizuāli pielīdzinot sevi Jupiteram – sarkani nokrāsotu seju un ģērbušos Jupitera ietērpā. 
Attēlā: Jupiteram veltītais templis Kapitolija kalnā Romā. Rekonstrukcija
Augstāku nozīmi nekā Grieķijā kareivīgajā Romā ieguva kara dievs Marss (grieķu Arejs); arī citi grieķu dievi mainīja vārdus – Poseidons kļuva par Neptūnu, Afrodīte – par Veneru, mežu un medību aizgādne Artemīda – par Diānu, dievu vēstnesis Hermejs – par Merkuru, vīna un vīnkopības aizgādnis Dionīss – par Bakhu, ģimenes pavarda sargātāja dieviete Hestija - par Vestu u.tt.
Dievietes Vestas kults Romā kopš senatnes bija īpaši nozīmīgs.
Katra romieša mājās bija altāris dievietei Vestai. Romas centrā atradās Vestas templis, kurā dega mūžīgā uguns – Romas impērijas kopējā pavarda uguns. Katra vecā gada beigās to izdzēsa un, sākoties jaunam gadam, aizdedza no jauna.
Attēlā: Vestas templis Romas forumā. Rekonstrukcija
Templī kalpoja vestālietes – privileģētākās sievietes Senajā Romā. Viņu varā pat bija soda atcelšana notiesātajam, ja viņas uzskatīja to par nevainīgu. Būt vestālietei bija prestiži, bet viņām arī bija jāievēro stingras prasības, par to pārkāpumiem draudēja smags sods.
Pirms karagājieniem Romas karavīri devās uz templi, lai nodrošinātu atgriešanos Romā, un atgriezušies – pateicās Vestai ar ziedojumiem.
Mājas ietvaros attiecības ar gariem un dieviem kārtoja ģimenes tēvs, ar kopējiem dieviem – priesteri. Rituālos par svarīgu uzskatīja pareizi norunātu, formulētu lūgšanu un pareizi veiktas darbības. Augstāko priesteru – auguru amats bija līdzīgs citiem amatiem Romā.
Attēlā: Zīlēšana ar svētajām vistām – priesteris augurs vēroja, kā tās uzknābā graudus, un tad izteica pareģojumus
Zīlēšana bija plaši izplatīta, izmantojot dažādus paņēmienus, piemēram, zīlēja pēc putnu lidojuma, pēc tā, kā pareģu lomā "iecelti" putni knābāja graudus, pēc noslēpumainām skaņām, nejauši sadzirdēta vārda.
Ar pareģošanu varēja nodarboties jebkurš. Privātajos jautājumos to darīja ģimenes tēvs, visas valsts kopējos jautājumos pareģoja auguri. To amata zīme – īpašs zizlis (skat. att. iepriekš).
Pētot dabas parādības, romieši cerēja saskatīt dievu sūtītas zīmes un paredzēt dievu gribu, jo ticēja, ka tad gūs aizstāvību un veiksmi. Pirms katra svarīga pasākuma romieši griezās pie dieviem pēc padoma.
Romiešu reliģiskā dzīve, tāpat kā dzīve citās jomās, bija praktiska – romieši ziedoja dieviem un sagaidīja, ka dievi pildīs viņu lūgumus. Ja tā nenotika, tad romieši secināja, ka vai nu ziedojums bijis par mazu vai priesteris kaut ko nav pareizi izdarījis, vai arī dievs nav sevi attaisnojis un ir sodāms.
Attēlā: Izīdas kulta attēlojums freskā Senās Romas pilsētā Herkulānā
Iekarojot un apvienojot arvien jaunas zemes, romieši nonāca saskarē ar citām reliģijām un iepazinās ar jauniem dieviem. Romā sāka pielūgt arī ēģiptiešu dievus Izīdu un Ozīrisu, persiešu gaismas un līguma dievu Mitru un citus jaunus dievus.
Domājams, romieši uzskatīja, – ja šie dievi palīdzējuši uzvarētajām tautām, tad jo vairāk būs gatavi palīdzēt uzvarētājiem – romiešiem. Svarīgākais bija, lai Romas Senāts akceptē kāda dieva kultu, tad to varēja piekopt.
Dievu izcelsmei un izziņai Romā nebija nozīmes, par dieviem netika radīti mīti. Nozīme bija tikai tam, kā dievu ietekme bija konstatējama pieredzē.
Attēlā: Viktorijas attēlojums Senās Romas freskā
Grieķu uzvaras dieviete Nīke Romā pārtapa par romiešu Viktoria – Uzvara, kas simbolizēja romiešu vērtību – uzvaru kaujās.
Romā bija vairākas dievības, kas simbolizēja romiešu vērtības, piemēram, Virtus – Vīrišķība – romiešu vīrišķības aizgādnis. Romiešu izpratnē "vīrišķība" nozīmēja spēja aizsargāt vājāko, savu ģimeni, labsirdība, drosme, spēja cīnīties, aizsargāt svarīgo kopienai, valstij u.tt.
Concordia – Vienprātība, Vienotība izteica Romas valsts un pilsoņu ciešo vienotību.
Romā valdīja daudzdievība, – katrs pielūdza gan savus dzimtas un ģimenes dievus, kurus uzskatīja par svarīgiem sev, gan kādas noteiktas kopienas (lauksaimnieki, gani u.c.) dievus, gan kopējos valsts dievus. Valdīja reliģiskā iecietība – tolerance, jo svarīgāka par dieviem bija pilsoņu kopiena un Romas valsts.
Romieši īpaši nepaļāvās uz dieviem, vairāk – paši uz sevi, kopīgie kulti palīdzēja saliedēt sabiedrību.
Attēlā: Senās Romas bareljefs ar imperatora Marka Aurēlija godināšanu
Izveidojoties impērijai, izveidojās arī imperatora pielūgšanas kults. Tas nebija vienots visā Romā, sākotnēji izpaudās atsevišķās Romas provincēs. Imperatori, piemēram, Jūlijs Cēzars, Augusts Oktaviāns, Konstantīns un citi tika godināti kā dievcilvēki.
Imperatoru godināšana kļuva līdzīga reliģijai – viņu attēlus kala uz monētām, statujas izvietoja publiskajā telpā, viņu vārdiem pievienoja dievu vārdus kā titulus u.tml.
Tomēr šajos kultos politika dominēja pār reliģiju.
Attēlā: Romiešu zelta monēta, aversā redzams imperatora Diokletiāna attēls
Monoteismu – kristīgo ticību vienam Dievam Romas valstī ienesa ebreji un grieķi. Tā ir balstīta uz Jēzus Kristus mācību.
Kristus dzīvoja 1. gs. sākumā – laikā, kad ebreju apdzīvotās zemes jau bija pakļāvuši romieši un tur izveidojuši Jūdejas provinci. Tātad, kristietība veidojusies Romas impērijas laikā, attālā un romiešiem maznozīmīgā Romas provincē.
4. gs. beigās no vajātas reliģijas kristietība kļuva par vienīgo Romas impērijas reliģiju. Kā notika process – skatīt nākošo teoriju.