Romieši bija izcili celtnieki un arhitekti. Būdami praktiski ļaudis, daudzas būves – ceļus, tiltus, akveduktus, villas, daudzstāvu namus – viņi cēla ikdienas vajadzībām. Mūsdienās joprojām saglabājušās daudzu Senās Romas arhitektūras sasniegumu liecības.
Svarīgi!
Akvedukts (latīņu valodā aqua – ūdens + ductus – novadīšana) – tilts, pa kuru pāri ceļam, aizai vai upes ielejai tiek pārvadīts ūdens. Viadukts (latīņu valodā via – ceļš) – tilts pāri upei, aizai.
Attēlā: Senās Romas laikā būvēts akvedukts mūsdienu Stambulā, kādreizējā Romas impērijas pilsētā Konstantinopolē
Nereti abas funkcijas apvienoja – augšējā konstrukcijas daļa kalpoja kā ūdensvads, bet zemāk pārvietojās gājēji.
Pateicoties varenajai ūdensvadu būvei, impērijas laikā viens Romas iedzīvotājs diennaktī vidēji patērēja ap 600 līdz 900 litriem ūdens (salīdzinājumam: 20. gs. sākumā Pēterburgā – vidēji patērēja 200 litrus, Ņujorkā – vidēji 520 litrus ūdens diennaktī).
Ir zināms, ka 4. gs. Romas pilsētā darbojās vairāk nekā 100 termu un ap 800 strūklaku. Romiešu strūklakās ūdens tecēja nevis uz augšu, bet uz leju. Tās nebija domātas pilsētas izdaiļošanai, bet atdarināja kalnu avotus. No tām iedzīvotāji ņēma dzeramo ūdeni.
Attēlā: Konstantīna arka mūsdienu Romā, būvēta pirms gandrīz 2000 gadiem
Romiešu inženieriem sasniegums bija prasme veidot arkas.
Svarīgi!
Arka – (latīņu val. arcus – loks, līkums) lokveida konstrukcija, ar ko pārsedz sienas ailas vai laidumus starp balstiem (sienām, kolonnām); arī atsevišķi stāvošas lokveida konstrukcijas būve.
Romas celtnieki izmantoja tos pašus izejmateriālus, kas pazīstami mūsdienās – akmeņus, kaļķus, smiltis un ūdeni. Ķieģeļus izgatavoja valstij piederošos cepļos. Romieši izgudroja speciālu celtniecības saistvielu, tā saukto romiešu betonu, kas sastāvēja no kaļķiem un smiltīm. Tas saturēja kopā akmeņus un ķieģeļus, arī ļāva izbūvēt lielākas un stabilākas ēkas.
Augsti attīstīta celtniecības tehnika, piemēram, krāni un stalažas deva iespēju būvēt milzīgas telpas bez balstiem.
Attēlā: Romas visu dievu tempļa, Visuma simbola – Panteona kupols bija augstākais romiešu kupola konstrukcijas celtņu sasniegums
Romas Panteons ir milzīga telpa bez logiem, gaisma tajā ieplūst pa apaļu atveri (ap 9 m diametrā) kupola centrā, pa kuru var redzēt debesis. Kupols ir izcils meistardarbs. Tā sienas mūrētas no ķieģeļiem un rotātas ar plāna marmora plāksnēm, kupola svars, ko "tur" sienas, ir 46 tonna. Panteonam ir vienādi izmēri platumā un augstumā – 43,3 m.
Romiešu tempļi bieži tika celti pa vidu citām lielām ēkām, tāpēc bija labi aplūkojami tikai no priekšpuses.
Panteona priekšpusi rotā svinīgs portiks – ieejas daļa, tas atdarina grieķu tempļa konstrukciju (skat. att. zemāk).
Attēlā: Panteona ieejas daļa - portiks ar 16 varenām kolonnām
Lielākā daļa Senās Romas tempļu bija būvēti līdzīgi grieķu tempļiem, Panteonam – tikai ieejas daļa.
Panteons ticis būvēts divreiz – pirmais Romas panteons tika uzbūvēts 27. g. p.m.ē. pēc imperatora Oktaviāna Augusta radinieka un drauga Agripas rīkojuma. Tas mūsu ēras 80. g. gāja bojā ugunsgrēkā.
Mūsdienās apskatāmais Panteons (skat. att. iepriekš) uzbūvēts starp 118. un 125. gadu. Tas laika gaitā pārtapa kristiešu dievnamā, tāpēc ir vislabāk saglabājusies Senās Romas laika ēka.
Attēlā: Senās Romas lielākais amfiteātris – Kolizejs, augstākā siena – 50 m.
Attēla kreisajā pusē redzams, kā tas izskatījās impērijas laikā, labajā pusē – Kolizejs mūsdienās.
Kolizejs ir vēsturē pats lielākais amfiteātris. Savu nosaukumu tas ieguva no blakus teātrim kādreiz novietotās milzīgās (35 m augstās) valdnieka Nerona bronzas statujas, kas lieluma ziņā esot līdzinājusies grieķu Rodas kolosam.
Ņemot vērā Kolizeja milzīgos izmērus, tas tika uzbūvēts diezgan īsā laikā – nepilnos 10 gados. Tā svinīgās atklāšanas spēles notika 80. gadā. Šis amfiteātris bija romiešu celtniecības un tehnikas brīnums, kura arēnu bija iespējams piepildīt ar ūdeni un vērot jūras kaujas.
Attēlā: Kolizeja arēnas daļā – ejas un telpas vairākos stāvos zem arēnas, pāri tām bija pārklājums, kā redzams tālākajā arēnas daļā
Plašās arēnas (54 x 86 m) pārklājums, ar atveramām lūkām un nobērts smiltīm, slēpa no skatītāju acīm sarežģīto sistēmu, kura nodrošināja uzvedumu gaitu, pārsteiguma efektus, – krātiņus ar dzīvniekiem, vergus, darbināmas lifta iekārtas, u.tml. Tas viss ļāva sagādāt skatītājiem pārsteigumu un sajūsmu raisošus efektus, kad negaidīti arēnā parādījās, piemēram, eksotiski dzīvnieki.
Apkārt arēnai bija izvietotas skatītāju sēdvietas. Kolizejs varēja uzņemt 50 000 skatītāju.
Pa desmitiem ieeju, kuras bija norādītas skatītāju kartēs, Kolizeju dažu minūšu laikā varēja piepildīt ar publiku un nepieciešamības gadījumā – nodrošināt ātru teātra atstāšanu.
Karstajā laikā, lai paglābtu skatītājus no dedzinošās saules, pāri teātrim novilka audekla pārsegu.
Attēlā: Senās Romas būves Palatīna kalnā, Romas forums mūsdienās
Senākā pilsētas apbūve bija sākusies Palatīna kalnā un ap to.
Ielejās starp Romas pakalniem ierīkoja laukumus. Par pilsētas dzīves centru kļuva forums.
Starp pakalniem veidojās līkloču ielas. Tās bija 3 līdz 7 m platas un jau kopš 2. gs. p.m.ē. – bruģētas. Ielās parasti bija daudz ļaužu, tāpēc bija aizliegts pārvietoties zirgu pajūgos vai jāt ar zirgu. Bagātie romieši pārvietojās nestuvēs, ko nesa vergi.
Svarīgi!
Vienkāršajai tautai tika būvētas daudzdzīvokļu mājas – insulas.
Tajās viena ģimene dzīvoja saspiesti neliela izmēra telpā, kurā nebija atļauts kurināt uguni (ēdiena pagatavošanai), lai neizraisītu ugunsgrēku, nebija ūdens, labierīcību, faktiski bija iespējams tikai pārnakšņot (skat.att. zemāk).
Attēlā: Senās Romas laika insulas drupas, viens logs ļauj spriest par aptuveniem vienas dzīves telpas izmēriem
Ēka liecina, cik ļoti pieticīgos apstākļos dzīvoja lielākā daļa romiešu.
Gan akmens sienas, gan šaurās bruģētās ieliņas veidoja akustiku – skaņai atbalsojoties ielās, troksni pastiprinot. Klusuma nebija nekad. Romieši paši šo dzīves šaurību uztvēra kā sabiedrības kopības pašsaprotamu daļu.
Pavisam citādas dzīvesvietas varēja atļauties turīgie romieši.
Plaša privātmāja – domuss, kurā apkārt slēgtam iekšpagalmam – ātrijam rindojās telpas gan ģimenei, gan saimniecībai un mājas vergiem. Bija nodrošināta ūdens padeve un kanalizācija. Privātmājas saņēma ap 30% visa ūdens, ko pievadīja Romai.
Vēl plašākas bija turīgo pilsoņu ārpilsētas rezidences – villas. Tās bija saimnieciskie centri, kas nodrošināja plašus zemkopības, lopkopības darbus īpašumā (skat. att. zemāk).
Attēlā: Romiešu villa
Romieši tempļu, termu u.c. sabiedrisku būvju izdaiļošanai izmantoja dažādu krāsu marmoru, sienu gleznojumus un dārgas skulptūras (par Romas mākslu skat. nākošo teoriju).
Celtnes romieši būvēja dažādiem mērķiem:
- Tempļus dievu pielūgšanai;
- Kolizeju u.c. amfiteātrus, cirku, termas – brīvā laika pavadīšanai (par šo tēmu skat. teoriju "Romiešu izklaides");
- Daudzstāvu namus – insulas, domusus, villas – dzīvošanai;
- Ceļi, akvedukti, viadukti, kanalizācija jeb kloāka – praktiskas būves pamatvajadzību nodrošināšanai, ērtībām.
Senākais bruģētais ceļš Via Appia (skat. att. zemāk) tika uzbūvēts Romas ierēdņa Apija Klaudija laikā un nosaukts viņa vārdā, tas veda dienvidu virzienā – no Romas uz Kapuju.
Attēlā: Senākais bruģētais ceļš Itālijas vēsturē – Via Appia, uzbūvēts ap 300. g. p.m.ē.
Pirmos ceļus uzbūvēja militāriem nolūkiem.
Ceļi un akvedukti tika būvēti pēc bagāto romiešu pilsētu vai dzimtu iniciatīvas un daļēji par viņu līdzekļiem, uz to norāda arī ceļu nosaukumi. Galvenos ceļus uzturēja labā kārtībā, par to rūpējās speciāli ierēdņi. Gar galvenajiem ceļiem izvietoja stabus ar attāluma norādi līdz Romai. 4. gs. m.ē. uz impērijas galvaspilsētu Romu veda 29 ceļi. Romā bija paredzēti sodi par ceļu bojāšanu.
Romiešu ceļu būvniecības noteikumi nodrošināja ceļu izcilo izturību:
- ceļu seguma biezums – 90 cm (mūsdienās asfalta ceļiem ir 60 – 70 cm);
- ceļu klāja četrās kārtās: pašā apakšā lika ar mālu saistītus plakanus akmeņus, tad sīkus akmeņus un šķembas, tiem virsū bēra smiltis un granti, un virsējā, ceturtajā kārtā klāja platas akmens plāksnes (skat. att. iepriekš).
Visplašākā celtniecība notika galvaspilsētā. Tā kā darbaspēka Romā netrūka, varēja realizēt grandiozus celtniecības plānus. Īpaši smags bija darbs akmeņlauztuvēs, sagatavojot materiālus ēku būvei. Celtniecībā plaši izmantoja vergu darbu, kā arī piesaistīja armiju, piemēram, nocietinājumu būvē.
Attēlā: Romas laika amfiteātris Hierapolē mūsdienu Turcijas teritorijā
Līdzīga tipa pilsētas romieši būvēja visā impērijā, jo viņi arī iekarotajās zemēs gribēja justies kā mājās, sev ierastā vidē – ar amfiteātri, termām, bruģētiem ceļiem un ūdensvadiem.
Celtnes ļāva katram Romas pilsonim – gan Romā, gan provincēs izjust savas valsts varenumu.