Savus brīvos līdzekļus senie grieķi izlietoja zinātnes un izglītības attīstībai, cēla grandiozas celtnes par godu dieviem, ierīkoja stadionus sporta spēlēm un vietas teātra izrādēm. Rūpēs par savu pilsētu attīstību izpaudās grieķu tieksmē pēc skaistuma un harmonijas, kā arī sacensību gars un vēlme izcelt savus panākumus.
Attēlā: Atēnu akropole
Grieķu pilsētu centrālo daļu parasti veidoja akropole - pilsētas nocietinātā daļa, kuru cēla pakalna virsotnē.
Tur atradās pilsētas galvenās svētvietas - tempļi un statujas, kas celtas par godu dieviem un pilsētas aizbildņiem. Sabiedriskās ēkas - tempļus, teātrus, stadionus -, grieķi būvēja plašus un skaistus.
Bet pat turīgo grieķu dzīvojamās mājas bija nelielas un pieticīgi iekārtotas. Senajā Grieķijā starp sabiedriskajām un dzīvojamām ēkām bija krasa atšķirība.
Attēlā: Atēnu Akropoles galvenais templis Partenons, veltīts dievietei Atēnai. Rekonstrukcija
Grieķu tempļu raksturīgākās iezīmes (skat. att.):
- kolonnu ietverta taisnstūrveida akmens ēka;
- divslīpju jumts;
- ēka novietota uz trīspakāpju pamata;
- tempļa iekštelpā atradās tā dieva statuja, kam templis veltīts (skat. att. zemāk), kā arī templim dāvātie vērtīgie priekšmeti;
- dažreiz templī glabājās polisas kase.
Attēlā: 14 m augstā Zeva statuja viņam veltītajā templī Olimpijā. Rekonstrukcija
Skulptūras autors bija slavenais tēlnieks Feidijs. Nav gan precīzi zināms, kā šī skulptūra izskatījās.
Svētki par godu dieviem norisinājās zem klajas debess - laukumā tempļa priekšā.
Ēku celtniecībai izmantoja vietējos materiālus - akmeni un marmoru.
Grieķu tempļa konstrukcija bija iedvesmas avots dažādu periodu arhitektiem - vispirms jau Senājā Romā, vēlāk - renesansē (15. - 16. gs.), klasicismā (18. gs.), arī 19. un 20. gadsimtā. Antīkā tempļa elementus un konstrukciju daļas arhitekti gan precīzi kopēja, gan radoši interpretēja.
Attēlā: Latvijas Nacionālās operas un baleta ēka būvēta 19. gs. beigās
Operas nama ēkas fasādē redzams grieķu tempļa daļas atdarinājums - kolonnu rinda un divslīpju jumta zelminis (noslēgums) - frontons.
Senajā Grieķijā izveidojās klasiskais arhitektūras ordera tips.
Orderis – arhitektonisks kārtojums, kurā izveidota noteiktu elementu sistēma: bāze (pamats), kolonna un kapitelis (augšdaļa, kas balsta siju - pārseguma daļu pie jumta).
Vēlāko laiku arhitekti labprāt izmantoja grieķu radītos kolonnu orderu veidus, - tie redzami jau Senās Romas laikā būvētajās ēkās, gan ēkās, kuras būvētas salīdzinoši nesen - 20. gs. sākumā un vidū.
Attēlā: Grieķu orderu veidi (no kreisās puses) - doriskais, joniskais un korintiskais orderis
Senākais un vienkāršākais no orderiem bija doriskais, jaunākajam - joniskajam orderim raksturīgas volūtas - savērptie dekori kolonnas virspusē, bet korintiskā ordera radītājus iedvesmoja augi - tajā attēlotas stilizētas akanta (dadža) lapas.
Svarīga loma polisas dzīvē bija agorai - tirgus laukumam, kas bija gan saimnieciskās, gan sabiedriskās dzīves centrs, jo tur notika arī tautas sapulces. Grieķi būvēja speciālas ēkas - stojas - vietas, kur pilsoņi varēja patverties no karstās saules.
Attēlā: Atēnu senajā agorā no jauna ir uzbūvēta stoja - kādreizējā pulcēšanās vieta
Kā redzams attēlā, arī stojas galvenie būvelementi ir kolonnu rindas, kas tur divslīpju jumtu. Slēgtās telpas labajā pusē savulaik bija tirgotāju veikaliņi.
Atikā populārs bija teātris. Teātra aizsākumi saistīti ar vīnkopības dievam Dionīsam veltīto svētku maskotajiem gājieniem. Maskas izspēlēja nelielus sižetus, ar laiku šis pasākums ieguva vērienu - autori sacerēja lugas - traģēdijas un komēdijas, kuras izrādīja vairākas dienas. Autori sacentās par pirmo vietu, tā bija atkarīga no skatītāju balsojuma.
Teātrī aktieru sejas bija paslēptas aiz maskas. Izrādē piedalījās ne vairāk kā trīs aktieri, bet, mainot maskas, viņi katrs varēja tēlot vairākas lomas. Tā kā sievietes nedrīkstēja piedalīties izrādē, vīrieši tēloja arī sieviešu lomas.
Senākās izrādes notika laukumā pie kalna nogāzes, uz kuras izvietojās skatītāji. Šāds izkārtojums bija tik ērts, ka to atdarināja akmens teātra konstrukcijā.
Attēlā: Dionīsa teātris Atēnās. Daļēji rekonstruēts
Šajā teātrī arī mūsdienās tiek uzvestas izrādes.
Grieķu teātru konstrukcija bija labi pārdomāta:
- pusapaļajā vai apaļajā laukumā lejā - orhestrā uzstājās aktieri un koris; aktieri teātrī varēja būt tikai brīvie polisas pilsoņi;
- skatītāju sēdvietas - teatrons - izbūvētas, atdarinot kalna nogāzi;
- konstrukcija nodrošināja labu redzamību un akustiku - aktieru teiktais bija labi saklausāms vistālākajās rindās;
- skatītāju sēdvietas bija sadalītas sektoros; pašā apakšā pirmajā rindā sēdēja priesteri, pilsētas augstākās amatpersonas un goda viesi;
- skēne un proskēnijs - būves aiz orhestras bija paredzētas dekorācijām, aktieru tērpu, masku glabāšanai, arī vieta, kur aktieriem pārģērbties.
Attēlā: Grieķu teātra izrāde. Zīmējums
Izpētot attēlu, ieraugāms aktieris, kuru iesietu virvēs (parasti gan - uz platformas) nolaiž no proskēnija jumta. Šādi lugas darbībā, kad tā nonāca strupceļā un nebija risinājuma situācijai, iesaistījās kāda dieva tēls, - "Dievs no mašīnas". Arī mūsdienās stāstos, kur negaidīts pavērsies atrisina konfliktu, sauc par "Dievs no mašīnas" (latīņu val. Deus ex machina) risinājumu.
Lugu izvēle grieķu teātrī skatītājiem bija plaša:
- Traģēdija - luga, kurā ir lielas ciešanas, tās parasti beidzas ar galvenā varoņa bojāeju. Tajās stāstīja par grieķu mītu varoņiem, viņu cīņām, noziegumiem un ciešanām, par dieviem, kuri sodīja cilvēkus par pārdrošību un lepnību, kā arī pakļāva pārbaudījumiem nevainīgos.
- Komēdija - jautra, dzīvespriecīga luga, kurā izsmieti sabiedrības, sadzīves un cilvēku trūkumi. Sievietes uz komēdijām nedrīkstēja nākt, jo nereti tās bija visai atklāti nekaunīgas.
- Satīra drāma - literārs sacerējums, mākslas darbs, kurā izsmietas vai nosodītas kādas parādības vai personas.
Attēlā: Sofokla traģēdijas "Antigone" mūsdienu izdevums
Sengrieķu autoru darbi mūsdienās nav zaudējuši aktualitāti - tos izdod, iestudē teātros un pēc to sižetiem uzņem filmas, - cilvēku kaislības un pārdzīvojumi ir aktuāli visos laikos.
Autori, kuru darbi ir saglabājušies un kuri bija ievērojamākie traģēdiju autori 6. un 5. gs. p.m.ē., bija Sofokls, Aishils un Eiripīds. Saglabājušies arī komēdiju autora Aristofana sacerējumi.
Tajos izsmēja mītu varoņus un to piedzīvojumus, kā arī pašus dievus. Tika izsmieti arī pilsētas augstākie varasvīri un daži tautas sapulces lēmumi.
Teātra izrādes ilga visu dienu vairākas dienas pēc kārtas. Dienas izskaņā sekoja satīra drāma – jautra luga, parasti par tiem pašiem mītu varoņiem, piemēram, par Hēraklu un viņa varoņdarbiem. Tai vajadzēja uzlabot publikas nomākto omu pēc traģēdijām.
Attēlā: Arēna "Rīga"
Grieķu teātra konstrukcijas efektivitāti apliecina mūsdienu sporta un cirka arēnu, teātru, kinoteātru iekārtojums - tiek atdarināts grieķu radītais modelis.