Mīti - fantastiski vēstījumi par dieviem un varoņiem. Mītu fantastiskajos tēlos iemiesoti grieķu centieni izprast dabas parādības un savu vēsturi.
Tāpat kā lielākā daļa seno civilizāciju pārstāvju, arī grieķi ticēja, ka pasauli pārvalda dievi.
Attēlā: Olimpa kalns Grieķijā
Olimpa kalna galotni bieži ietina balti, kustīgi mākoņi, tāpēc grieķiem šķita, ka tur kāds staigā, dejo, sarunājas un priecājas. Tā, iespējams, radās priekšstats, ka dievi dzīvo Olimpa kalnā, - dievi pulcējas kopējās sanāksmēs, kas pēc lemjamo jautājumu atrisināšanas pārvēršas līksmās dzīrēs.
Dievu pavēlnieks Zevs savu virsvaru izmanto tikai tad, ja kāds grauj iedibināto kārtību un neievēro likumus.
Attēlā: Zevs bija Olimpa dievu pavēlnieks, kura ierocis bija zibens
Viņš bija gan dievu, gan cilvēku valdnieks. Zevam bija daudz bērnu, kuru mātes bija gan dievietes, gan mirstīgās sievietes.
Senajā Grieķijā daudzas ievērojamas un ietekmīgas ģimenes uzskatīja sevi par Zeva pēcnācējiem. Gandrīz visi valdnieki ticēja, ka ir Zeva bērni. Arī slavenais Maķedonijas Aleksandrs domāja, ka viņa tēvs ir Zevs.
Galvenās lēmēju tiesības Olimpā ir divpadsmit dieviem, bet nozīmīgi ir vēl vairāki dievi, tāpēc arī tos uzskatīja par Olimpa dieviem. Mīti vēsta, ka atšķirībā no cilvēkiem, dievi ir nemirstīgi. Grieķu dievu pasaule ir plaša, un arī tai ir sava vēsture. Pēc Zeva uzvaras pār tēvu - Kronu, Zeva brāļi lozēja, kuru pasaules daļu katrs pārvaldīs:
- Zeva brālis Poseidons kļuva par jūras un okeāna valdnieku. Tāpēc viņa rokās vienmēr bija trejžuburis. Grieķi domāja, ka zemestrīces un vētras ir Poseidona dusmu izpausme. Poseidonam ir daudz bērnu, bet tie, tāpat kā tēvs, ir stihiski, nereti draudīgi un briesmīgi.
- Zeva brālis Aīds kļuva par mirušo pazemes valstības valdnieku. Grieķi ticēja, ka pēc nāves visas mirušo dvēseles nonāk Aīda valstībā. Lai tur nokļūtu, tām laivā jātiek pāri Stiksas upei, kas nodala dzīvo pasauli no mirušo pasaules. Mirušo valstības vārtus apsargāja lielais un niknais trejgalvainais suns Cerbers, kas ielaida dvēseles mirušo valstībā, bet nevienu no tās vairs neizlaida.
Attēlā: Pazemes valstības upe Stiksa un drūmais pārcēlājs Hārons rosinājuši daudzu mākslinieku iztēli
- Zeva māsa un sieva Hēra bija augstākā Olimpa dieviete, arī laulību un ģimenes aizbildne. Viņa bija ļoti greizsirdīga gan uz dievietēm, gan uz skaistākajām sievietēm, kurās Zevs bieži iemīlējās.
- Zeva māsa Dēmetra bija auglības un zemkopības dieviete. Viņa bija labvēlīgi noskaņota pret cilvēkiem, mācīja tiem art un apsēt laukus un palīdzēja zemkopības darbos. Dēmetru attēloja kā spēkpilnu sievieti ar smagu labības kūli klēpī.
- Zeva māsa Hestija bija uguns dieviete, arī mājas un ģimenes pavarda sargātāja. Grieķu mītos tai neatvēlēja sevišķu lomu, bet Senajā Romā grieķu Hestijas (romiešiem pārņemot grieķu dievus) - Vestas kults ieguva lielu nozīmi - Vesta kļuva par visas Romas pavarda aizgādni, viņu simbolizēja mūžīgā uguns, kas dega Vestas templī.
Attēlā: Vestas templis Senajā Romā. Rekonstrukcija
- Atēna bija taisnīga kara un stratēģijas dieviete, arī gudrības, zinātnieku, amatnieku un varoņu aizbildne. Dieviete Atēna, kā vēstī mīts, nāca pasaulē no Zeva pāršķeltās galvas, tērpusies kaujas bruņās, ar vairogu rokās.
- Apollons bija gaismas, poēzijas, harmonijas, zīlēšanas un pareģošanas dievs. Viņu parasti attēloja kā muzikantu un dzejnieku, kura zelta liras pavadībā dievi dejo un dzied.
- Artemīda - Apollona dvīņumāsa, bija medību un mēness dieviete un šķīstības aizgādne. Viņa pavadīja laiku mežos un kalnos, medījot kopā ar savām pavadonēm – skaistajām nimfām.
Attēlā: Artemīdas attēlojums grieķu mākslā
- Afrodīte bija mīlas un skaistuma dieviete. Viņas pavadonis bija spārnotais puisēns Erots, kura bultas trāpījums bija mīlestības sākums.
- Hēfaists bija amatniecības, sevišķi kalēju dievs. Dievišķais dzelzs lietu meistars strādāja dienu un nakti. Hēfaists bija visčaklākais no dieviem.
- Hermejs bija dievu vēstnesis, tirgotāju un arī zagļu aizgādnis (tirgošanos grieķi daļēji uzskatīja par zagšanu), tādēļ viņu bieži vien attēloja ar spārniņiem pie sandalēm un cepures.
- Areju bija audzinājuši ķildīgie, maz civilizētie vienacainie milži kiklopi (ciklopi), tāpēc Arejs izauga nesavaldīgs un ķildīgs - viņš bija haotiska kara dievs, kam raksturīga ļaunprātība un nodevība.
- Dionīss bija zemes auglības spēku un vīnkopības dievs. Viņš mācījis ļaudis nodarboties ar vīnkopību. Dionīsam veltītajos svētkos - Dionīsijos, rīkoja gaviles. Ar apdullinošu mūziku un vīna reibumu cilvēkos tika izraisīta ekstāze un reliģiska aizmiršanās. Vēlāk šīs orģijas pārtapa karnevāliskos gājienos, saglabājot reliģiskā rituāla būtību.
Attēlā: Lielo Dionīsiju svinību karnevāls
Maskās pārģērbušies cilvēki tēloja Dionīsa svītu - meža garus satīrus, faunus, nimfas un driādas. Šie svētki bija grieķu teātra pirmsākumi.
- Nozīmīga grieķu dievu saimē bija Temīda - taisnīgas tiesas un likumu aizgādne. Viņu attēloja ar aizsietām acīm, vienā rokā - svari, bet otrā - zobens. Šie atribūti simboliski vēstīja, ka jāvadās pēc likuma, nevis jāskatās, kas stāv tiesas priekšā, tiesai jāsver vaina vai nevainīgums un attiecīgi - jāsoda, ja sods pienākas pēc likuma.
- Nīke - uzvaras dieviete, nes karavīriem uzvaru kaujas laukā. Tā bija dieviete ar spārniem, kas atplesti lidojumā. Sevišķi Nīki bija iecienījis Maķedonijas Aleksandrs - viņš ticēja, ka Nīke pavada viņu kaujas laukā, nesot uzvaras.
Attēlā: Nīke lidojumā
Antīkā skulptūra tika atrasta, sadauzīta tūkstošiem gabalos, to salika kopā, bet galvu un rokas neizdevās atjaunot.
Grieķu mitoloģijas tēli darbojās arī uz zemes. Nāves dievu Tanatu sagūstīja gudrinieks un viltnieks Sīzifs, izlielījies, ka viņš spēj apmānīt pat dievus. Tā Sīzifs ar viltu panāca savu atbrīvošanu no pazemes valstības. Tomēr viņam bija tur jāatgriežas. Par krāpniecību Zevs viņam piesprieda mūžīgu sodu – velt kalnā lielu akmeni, kas katru reizi, sasniedzot kalna virsotni, noripoja lejā un darbs bija jāsāk no jauna. Sižets radījis izteikumu "Sīzifa darbs", tas nozīmē darbu, kurš atkal un atkal smagi jādara no jauna.
Grieķu mitoloģija ir radījusi daudz teicienu, kurus lieto mūsdienu cilvēki, lai īsi raksturotu kāda cilvēka rīcību vai attieksmi.
Attēlā: Grieķu dievu attēlojums tempļa frontonā
Centrā - Zevs, blakus Zevam ar vairogu rokā - Atēna.
Sengrieķu mitoloģija atklāj ne tikai dievu, bet arī cilvēku pasauli - tikumus, paražas, ļauno un labo, visu cilvēcīgo un dievišķo.
Grieķi savus dievus godināja tempļos, pie altāriem, svētbirzīs, avotos un upēs. Kulta ceremonijas grieķiem bija saistītas gan ar sabiedrisko, gan ar privāto dzīvi. Godinot dievus - polisu patronus, uz altāriem tempļu priekšā upurēja dzīvniekus un lūdza dievus.
Līdz ar sabiedriskajām reliģiskajām ceremonijām dažādas kulta ceremonijas notika arī katrā ģimenē, lielākoties pie mājas pavarda, kas noderēja par altāri. Ar ceremonijām atzīmēja bērna piedzimšanu, kāzas un bēres. Liela nozīme katrā ģimenē bija mirušo senču kultam.
Attēlā: Kulta ceremonijas attēlojums uz grieķu trauka - pie Atēnas altāra atvests upurēšanai vērsis
Grieķi bieži vērsās pie dieviem, lai uzzinātu viņu gribu. Pareģošana bija neatņemama grieķu dzīves sastāvdaļa.
Svarīgi!
Vietu, kur notika pareģošana, sauca par orākulu. Tāpat sauc arī priesteri, kas tur pareģoja, atbildēdams uz cilvēka jautājumiem, kā arī pašu pareģojumu.
Slavenākais bija Apollona templis – orākuls Delfos Parnāsa kalna pakājē. Tempļa vidū kā ovāls milzenis gulēja liels, balts akmens, – grieķi uzskatīja, ka tas ir zemes centrs jeb „zemes naba”. Viņi domāja, ka zeme ir plakans disks, kura centrā ir Delfi, un ka tur dievi atbild uz cilvēku jautājumiem un pareģo nākotni. Delfu orākula Apollona templī pareģojumu izteica priesteriene jeb pītija. Grieķi ticēja, ka ar viņas muti runā dievi. Bieži vien pītijas pareģojumi bija izvairīgi un miglaini, tos varēja saprast dažādi. Tomēr grieķi augstu vērtēja orākulā dzirdēto. 6. – 3. gs. p.m.ē. ikreiz, kad vajadzēja uzsākt kādu svarīgu darbu vai pieņemt lēmumu, viņi vērsās pie orākula.
Attēlā: Apollona templis - Delfu orākula vieta. Drupas mūsdienās
"Teogonija" - grieķa Hēsioda apkopotais vēstījums par pasaules un dievu izcelsmi vēsta:
Pirms radās pasaule, bija tikai mūžīgais, bezgalīgais Haoss – kaut kas bezveidīgs un tumšs ar radīšanas spēku. No Haosa sāka veidoties visa pasaule un dievi. Pirmā dzima māte zeme Gaja. Tā pletās plašumā un kļuva varena savā auglībā. Tumšajās pazemes dzīlēs atradās Tartars – visa gals un sākums, ko apņem vara siena un trīskārša nakts.
No Haosa radās arī auglības un mīlestības spēks Erots, kā arī tumsa Erebs un melnā nakts Nikte, kas savukārt radīja gaismu Aiteru un dienu Hēmeru.
Zeme Gaja laida pasaulē debesis – Urānu. Urāns apņēma Gaju par sievu un viņiem dzima titāni. Trīs Urāna un Gajas dēli bija kiklopi – viņiem bija tikai viena acs pierē. Urānam viņa varu atņēma dēls Krons (paši grieķi Kronu sapludināja ar Kronosu - laiku). Kronam un viņa sievai Rejai bija seši bērni, viens no tiem bija Zevs. Gaja pareģojusi, ka Krona dēls atņems tēvam varu, tāpēc Krons apēdis visus savus bērnus, lai no šī likteņa izvairītos.
Attēlā: Reja apmāna Kronu, izglābjot jaunāko dēlu Zevu un bērna vietā pasniedzot akmeni
Zevs, kad izaudzis, nogalināja tēvu, liekot atdzimt viņa apēstajiem bērniem - saviem brāļiem un māsām (skat. iepriekš par dieviem). Ar Prometeja palīdzību Zevs iekaroja Visumu un kļuva par dievu valdnieku Olimpa kalnā. Tad pasaulē beidzot iestājusies kārtība.