Kopš 18. gadsimta Vidzeme, Latgale un Kurzeme - Latvijas novadi atradās Krievijas impērijas sastāvā. Tie nebija vienoti, tie bija trīs atsevišķas Krievijas guberņas (tā sauca pārvaldes apgabalus Krievijā). Latviešu apdzīvoto teritoriju Krievijas varas iestādes neļāva saukt par Latviju.
Attēlā: Latvijas teritorija 19. gadsimtā. Latgale bija pievienota Vitebskas guberņai.
Svarīgi!
19. gadsimta vidū sākās latviešu tautas atmoda - jaunlatviešu kustība. Tautas izglītotākā daļa - studenti, skolotāji, tautsaimnieki u.c. aicināja izkopt dzimto valodu, kultūru, rakstīt par latviešu tautas vēsturi un tiesībām, mudināja latviešus mācīties un kļūt turīgiem, lai vairotu personisko neatkarību.
20. gadsimta sākumā jau izskanēja doma, ka latviešiem vajadzētu iegūt lielāku brīvību - autonomiju Krievijā, kā arī pirmo reizi tika pausta Latvijas neatkarības ideja. Piemēram, Ausekļa dzejolis "Kurzemes teika" jau 19.gs. beigās pārtapis dziesmā "Gaismas pils", slavināja tautas brīvību. Kopš 1910. gada Dziesmu svētkiem šī dziesma skanējusi visos dziesmu svētkos kā apliecinājums tautas brīvības centieniem. (Dziesmas izpildījums - skat. pēdējā saite.)
Attēlā: Nacionālā bibliotēka Rīgā arī nes simbolisko Gaismas pils nosaukumu.
Taču līdz 1914. gadam, kad sākās Pirmais pasaules karš, Krievijas impērija bija spēcīga lielvalsts, un tautām, kas dzīvoja tās teritorijā, nebija cerību uz patstāvību. Kad Pirmajā pasaules karā novājinātās impērijas, arī Krievija, sabruka, to pakļautajām Eiropas tautām radās iespēja veidot savas neatkarīgās valstis. Šāda iespēja pavērās arī latviešu tautai.
Svarīgi!
Latvijas valsts dibināta 1918. gada 18. novembrī II Rīgas pilsētas teātra zālē (tagadējais Nacionālais teātris).
Uz skatuves atradās dažādu politisko partiju pārstāvji – nākamie Latvijas valsts politiķi, aiz viņiem – operas koris. Zālē bija sapulcējušies ap 1200 cilvēku. Tika paziņots par Latvijas valsts nodibināšanu un teiktas svinīgas runas.
Attēlā: Neatkarīgas Latvijas valsts proklamēšana. 1918. gada 18. novembris.
Šis notikums ir iemūžināts tikai vienā fotogrāfijā. Tās autors ir fotogrāfs Vilis Rīdzenieks.
1918. gada 18. novembris bija vēsa un apmākusies diena. II Rīgas pilsētas teātra skatuvi rotāja steigā uzšūts sarkanbaltsarkanais karogs. Tā trīs svītras bija vienādā platumā, jo vēl nebija izlemts, ka sarkanbaltsarkano krāsu attiecībām jābūt 2:1:2.
Attēlā: Tautas padomes priekšsēdētāja biedrs Gustavs Zemgals (viņš vēlāk arī kļuva par Latvijas otro valsts prezidentu) paziņoja, ka valsts vara Latvijā pāriet Tautas padomes rokās.
Latvijas Tautas padome, atzīdama sevi par vienīgo augstākās varas nesēju Latvijas valstī, pasludināja, ka "Latvija, apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme, Latgale), ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski republiska valsts, kuras Satversmi un attiecības ar ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē Satversmes Sapulce, sasaukta uz vispārēju, abu dzimumu tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata." Pirmo reizi kā valsts himna skanēja „Dievs, svētī Latviju!”.
Latvijas Tautas padome bija pagaidu likumdevēja iestāde, kas pastāvēja līdz pirmajām demokrātiskām parlamenta vēlēšanām (tās 1918. un 1919. gadā nebija iespējams realizēt, jo Latvijas teritoriju bija okupējis vācu karaspēks, iebruka arī padomju karaspēks - Latvijā risinājās Brīvības cīņas).
Tautas padomes priekšsēdētājs un vēlāk, Satversmes sapulces priekšsēdētājs, bija advokāts Jānis Čakste. Viņš arī pildīja arī Latvijas prezidenta pienākumus.
Kad 1922. gadā ievēlēja pirmo Saeimu, viņš tika ievēlēts par pirmo oficiālo Latvijas valsts prezidentu.
Attēlā: Jānis Čakste. Latvijas valsts prezidents no 1922. - 1927. gadam.
1918. gada 18. novembrī tika sastādīta Latvijas Pagaidu valdība.
Par Pagaidu valdības vadītāju - Latvijas pirmo Ministru prezidentu Tautas padome ievēlēja Zemnieku savienības līderi Kārli Ulmani. Viņš arī vēlāk bija ievērojams politiķis. Par Latvijas ārlietu ministru kļuva Zigfrīds Anna Meierovics. Arī viņam bija lieli nopelni Latvijas politikā, sevišķi ārpolitikā. Meierovics veltīja daudz pūļu, lai Latviju kā neatkarīgu valsti atzītu citas Eiropas valstis.
Kā raksta aculiecinieki, 18. novembrī pasākums teātrī beidzās bez skaļas sajūsmas. Cilvēki ar bažām raudzījās nākotnē, un tam bija pamatots iemesls.
Latvijas valsts tika pasludināta, bet reāli nepastāvēja, jo valstij nebija noteiktas teritoriālās robežas, nebija savas armijas un finansiālo līdzekļu.
Bija izpostīta zeme, sagrauta rūpniecība, iedzīvotāji aizklīduši bēgļu gaitās. Latvijas teritorijā joprojām atradās vācu okupācijas karaspēks. Liela ietekme Latvijā bija lieliniekiem, kuri cerēja atjaunot padomju varu.
Vissvarīgākais uzdevums bija izveidot savus bruņotos spēkus un atkarot no visiem iebrucējiem Latvijas zemi. Sākumā Latvijas armijā bija tikai ap 200 karavīru Oskars Kalpaka vadībā - viņš bija pirmais Latvijas armijas komandieris; drīz karavīru skaits strauji auga.
Varonīgās kaujās (skat. tēmu Nr.5 "Ko svinam Lāčplēša dienā") Latvijas brīvība tika izcīnīta, un 1920. gadā Latvija bija brīva.