Jaunajās apmešanās vietās Rietumvalstīs samērā drīz sāka veidoties latviešu savstarpējie kontakti, un latvieši centās apmesties lielākos centros. Tā svešajā zemē savējie cits citam varēja labāk palīdzēt un kopā uzturēt latviskumu.
Jaunajās mītnes zemēs Minsteres Latviešu ģimnāzija bija vienīgā pilna laika latviešu skola. 
Ap 60. gadu vidu trimdas latvieši jaunajos apstākļos bija jau nostabilizējušies. 
Vislielākais latviešu skaits nonāca ASV, Austrālijā, Kanādā, Lielbritānijā, Dienvidamerikas valstīs.
Attēlā: Latviešu valodas izplatības karte rāda, ka iepriekš nosauktās vietas ir tās, kurās latviešu valodā runājošo skaits ir lielākais: ASV - ap 100 000, citās spilgtāk iekrāsotajās vietās - 15 000 līdz 40 000.
Trimdā veidojās latviešu reliģiskās, kultūras un politiskās organizācijas.
Sākumā tās tika veidotas atsevišķās mītnes zemēs, piemēram, Amerikas Latviešu apvienība – ALA, Zviedrijas Latviešu Centrālā padome u.c., bet 1956. gadā darbu uzsāka Pasaules Brīvo Latviešu apvienība (PBLA).
Nozīmīga bija trimdas latviešu politiskā darbība: demonstrācijās, konferencēs, forumos pasaulei tika atgādināts par Latvijas un visas Baltijas okupāciju, prasīta brīvība Latvijai.
Attēlā: Pasaules Brīvo Latviešu apvienības logo.
Latvisko vidi svešumā visaktīvāk kopa Latvijas neatkarības laika paaudze, kurā bija gan autoritārā režīma, gan demokrātijas laika posma strāvojumi. Tie ne vienmēr spēja saprasties, tomēr visiem bija kopējas rūpes par to, lai trimdā dzimušie nezaudētu latvisko identitāti.
Jau kopš ieceļošanas sākuma daudz tika darīts, lai nenotiktu asimilācija - latviešu saplūšana ar tautu, kuras vidū dzīvoja.
Tika dibināti kori, deju kopas un teātru grupas, atsākās dziesmu svētku tradīcijas - tas ļāva kopt un uzturēt dzīvu latviešu kultūru.
Attēlā: Latviešu Dziesmu svētku gājiens Toronto (Kanādā) 1981. gadā.
Gan vecāku, gan audzinātāju mudinātas, gan pēc pašu jauniešu iniciatīvas radās jaunatnes kopas, mītnes zemes vai kontinenta apjoma organizācijas – ALJA (Amerikas Latviešu jaunatnes apvienība), ELJA (Eiropas Latviešu jaunatnes apvienība)u.c., kas pulcināja jaunatni, rīkoja politiskas akcijas un kultūras pasākumus.
Sākot ar 1968. gadu jaunieši organizēja pasaules mēroga latviešu jaunatnes kongresus.
Attēlā: Minsteres Latviešu ģimnāzija (Vācijā).
Jaunajās mītnes zemēs Minsteres Latviešu ģimnāzija bija vienīgā pilna laika latviešu skola.
Tādēļ tika veidotas sestdienas vai svētdienas skolas, kurās jaunieši varēja apgūt latviešu valodu, literatūru, folkloru, Latvijas vēsturi un ģeogrāfiju, mācīties latviskas dziesmas un dejas.
Trimdā iznāca latviešu laikraksti un žurnāli ("Laiks", "Jaunā Gaita"), darbojās grāmatu apgādi ("Grāmatu draugs", "Zelta ābele", "Daugava"), kas laida klajā gan apjomīgus izdevumus - "Latvju enciklopēdiju", "Latviešu tautas dziesmas", gan arī dažādu paaudžu latviešu autoru sacerējumus.
Attēlā: 1955. gadā iznāca trimdas žurnāla "Jaunā Gaita" 1. numurs.
Ap 60. gadu vidu trimdas latvieši jaunajos apstākļos bija jau nostabilizējušies.
Vecākās paaudzes sabiedriskā dzīve vairāk bija saistīta ar latvisko vidi, bet jaunieši dzīvoja it kā dubultu dzīvi – starp cittautiešiem darbā un latviešiem nedēļas nogalē.
Šajā laikā paplašinājās kontakti ar radiem Latvijā un radās pat iespēja apmeklēt dzimteni. Tomēr trimdas tautiešu kontakti ar Latviju notika stingrā padomju iestāžu uzraudzībā.
Kopš 1981. gada aizsākās latviešu ģimeņu vasaras nometņu 3x3 tradīcija - pirmā šāda nometne tika sarīkota Īrijā. Katru gadu nometne notiek citā vietā. Uz vasaras nometni sabrauc latvieši no visas pasaules, lai izglītotos un dzīvotu latviskā vidē.
Attēlā: 3x3 nometnes dalībnieki. (2012. gads - Latvija)
Kopš 1990. gada latviešu ģimenes no visas pasaules 3x3 nometnēs pulcē arī Latvija.
(Sižets par nometni 2012. gadā Latvijā - skat. pēdējā saite.)
Daudzi latvieši joprojām dzīvo Rietumvalstīs. Pēc ilgiem gadiem trimdā atgriešanās dzimtenē nav viegla un vienkārša: cilvēkus saista iegūtie īpašumi un darbs, citus – radinieki un draugi, vēl citus – ekonomiska rakstura problēmas mūsdienu Latvijā un nespēja iedzīvoties Latvijas apstākļos.
Daudziem jaunākās paaudzes tautiešiem problēmas sagādā latviešu valodas neprasme.
Bet daudzi latvieši, viņu pēcteči, Latvijai atgūstot neatkarību, izmantoja iespēju atgriezties Latvijā.
Attēlā: Kārlis Streips, populārais žurnālists, LU pasniedzējs, tulkotājs, dzimis 1960. gadā Čikāgā. Pirmo reizi šeit ieradās Atmodas laikā - 1989. gadā, bet pastāvīgi dzīvo Latvijā kopš 1991. gada.
Savukārt, daudzi Latvijas iedzīvotāji pēc Latvijas neatkarības atgūšanas izmanto iespējas iegūt izglītību un darbu Rietumos.
Jau 20. gadsimta deviņdesmitajos gados sākās un pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā arvien aktīvāka kļūst izbraukšana uz ārzemēm.
Ārvalstīs veidojas jaunas latviešu kopienas, taču viņu izbraukšanas motīvi, dzīvesveids un problēmas mītnes zemēs ir ļoti atšķirīgas no latviešu trimdas pieredzes 20. gadsimta otrajā pusē.