Otrā pasaules kara beigās (1944. - 1945. gads) apmēram 120 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju dažādu iemeslu dēļ nonāca Vācijā, Zviedrijā, vēlāk - vairākās citās zemēs.
Attēlā: Bēgļu laiva gatavojas doties ceļā uz Gotlandi - Zviedrijai piederošu salu Baltijas jūrā.
Iemesli, kā un kāpēc Latvijas cilvēki bija kļuvuši par emigrantiem, bija dažādi:
- bija gan tā saucamajā darba dienestā mobilizētie un vācu militāro drošības dienestu apcietinātie,
- bija Vācijas armijā iesauktie latviešu leģionāri,
- cilvēki, kas bija ieņēmuši amatus vācu okupācijas laikā, - kam bija labāk izvairīties no padomju režīma,
- bet lielākoties tie bija bēgļi, kuri, 1940. - 1941. gada represiju iebiedēti, bēga no padomju režīma.
Bēgļu atmiņu pierakstos lasāmi dažādi izvēles iemesli, cēloņi, bet tos vieno šie divi: izceļošana bija tautas protests pret padomju režīmu un bailes no represijām. Bailēm bija reāls pamats.
Attēlā: 1941. gada jūnijā, kad Latvijai tuvojās vācu armija, padomju režīms vēl paguva noslepkavot ieslodzītos, bet ap 3600 - izvest uz PSRS cietumiem.
1940. un 1941. gadā padomju režīms ierosināja vismaz 3355 politiskas krimināllietas - apsūdzēt varēja katru, kurš pretojās varai, vai - par neko. Daudzus apcietinātos vēlāk atrada masu kapos Baltezerā, Babītē, Dreiliņos, Stopiņos, kā arī Rīgas Centrālcietuma pagalmā.
1941. gada jūnijā ap 15 000 Latvijas iedzīvotāju padomju režīms izveda uz Sibīriju, daudzi ceļā mira, daudzi - Sibīrijā.
Attēlā: Latvijas cilvēki pie Brīvības pieminekļa, mainoties okupācijas varām - padomju un vācu.
1941. gada 1. jūlijs.
Bieži tikai sagadīšanās izšķīra, kurš aizbrauca uz Zviedriju, kurš - uz Vāciju, bet kurš nebrauca nekur.
Daudzi bēgļi vilcinājās līdz pēdējam brīdim, jo ticēja, ka Rietumu Sabiedrotie pēc kara Latviju neatstās padomju okupantu rokās un palīdzēs atjaunot Latvijas neatkarību. Daudzi cerēja drīz atgriezties Latvijā. Tomēr tas nenotika, jo Rietumvalstis nevēlējās naidoties ar PSRS par Baltijas valstīm - tās nešķita pietiekami svarīgas.
Attēlā:Latvijas civiliedzīvotāju izbraukšana sākās 1944. gada augustā.
Tā notika galvenokārt caur Rīgas ostu ar kuģiem, kā arī pa sauszemes ceļiem caur Kurzemi.
Rīgu Sarkanā armija ieņēma 1944. gada 13. oktobrī, un turpmākā izbraukšana varēja notikt tikai ar kuģiem no Liepājas un Ventspils ostas, ar nelielām laivām no Kurzemes piekrastes. Civilie bēgļi sākumā nonāca Vācijā un Zviedrijā.
Vācija pēc kapitulācijas(padošanās) tika sadalīta zonās - vienu kontrolēja PSRS, bet otru - Sabiedrotie - Rietumvalstis (Lielbritānija, Francija) un ASV.
Sabiedroto zonā esošo latviešu bēgļu skaits 1946. gada pavasarī bija aptuveni 120 000 cilvēku, britu okupācijas zonā atradās 43%, amerikāņu – 55% un franču – 2% latviešu bēgļu.
Attēlā: Latviešu bēgļu nometnes Rietumvācijā - Sabiedroto zonā. 294 nometnes apzīmē punkti kartē.
Pēc kara bēgļi kļuva par DP (tulkojumā: "Displaced Persons" – pārvietotās personas). Latvieši paši sevi sauca par dipīšiem. Viņi saņēma ANO, vēlāk – Starptautiskās Palīdzības organizācijas (IRO) finansiālu palīdzību
Svarīgi!
Trimda turpinājās gandrīz 50 gadus, tās beigas - Latvijas neatkarības atjaunošana 1991. gada 21. augustā.
Latviešu bēgļi nebija izņēmums - visu Eiropu bija satricinājis Otrais pasaules karš:
- karadarbības izraisītie postījumi, aviācijas uzlidojumu sekas bija iznīcinājuši ēkas, daudzas pilsētas bija drupās;
- bija miljoniem iznīcinātu un sakropļotu cilvēku;
- miljoni bija zaudējuši savus tuviniekus, mājas, dzimteni un nonākuši svešās zemēs.
Attēlā: Sagrautā Berlīne 1945. gada pavasarī.
Par savu eksistenci bija jācīnās pašiem cilvēkiem. Bēgļu palīdzības organizācijas sniedza atbalstu tikai sākumā.
Lielākā izceļošanas akcija sākās 1947. gadā, kad Lielbritānija sāka vervēt fiziska darba strādniekus rūpniecībai, lauksaimniecībai un ogļraktuvēm, tādā veidā papildinot savas kara laikā izsīkušās darbaspēka rezerves. Tā kā britus interesēja tikai darbaspēka iegūšana, tad viņi vervēja vieniniekus un bezbērnu pārus, bet negribēja ģimenes ar bērniem. Šīs akcijas rezultātā uz Angliju izceļoja aptuveni 16 000 latviešu, bet aptuveni 2000 cilvēku aizbrauca strādāt Beļģijas ogļraktuvēs.
Attēlā: Ģimnāzijas klase bēgļu nometnē Vācijā.
Arī bēgļu nometnēs turpinājās gan mācības, gan dažādas citas kultūras aktivitātes: notika koncerti, tika iestudētas teātra izrādes, svinēti svētki utt.
Palīdzības un rehabilitācijas administrācija izbeidza savu darbību 1947. gada 30. jūnijā. Tās uzdevumos ietilpa tikai repatriācija (atgriešana izcelsmes valstī), kas latviešiem nebija obligāta, jo ASV un citas Rietumvalstis nebija atzinušas Latvijas iekļaušanu PSRS.
Tikai daži tūkstoši latviešu izvēlējās atgriezties Latvijā.
Daudzas valstis nebija ar mieru uzņemt noteikto bēgļu skaitu. Problēmas radīja arī veco, slimo un invalīdu tālākais liktenis, jo visas valstis vēlējās uzņemt tikai darba spējīgos.
Izceļošana no Vācijas uz tālākām apmešanās vietām turpinājās un sasniedza augstāko pakāpi ap 1950. gadu. Starptautiskā bēgļu organizācija (IRO) apmaksāja ceļu līdz ostai, caur kuru ieceļoja mītnes zemēs.
Izceļošana no Vācijas uz tālākām apmešanās vietām turpinājās un sasniedza augstāko pakāpi ap 1950. gadu. Starptautiskā bēgļu organizācija (IRO) apmaksāja ceļu līdz ostai, caur kuru ieceļoja mītnes zemēs.
Attēlā: Šādas bija Vācijas bēgļu nometnes, kurās dzīvoja latvieši.
No nometnēm latvieši nokļuva gan Austrālijā, gan dažādās Eiropas un Amerikas valstīs.
Jaunajās mītnes zemēs viņus uzņēma ne visai viesmīlīgi - viņi bija svešinieki, kuri jāpiecieš, kam jāapgūst valoda, pašiem jānodrošina sava eksistence, tāpat bija jāiedzīvojas neparastā dabas vidē.
Tas bija grūts iedzīvošanās un smaga darba posms pēc aizbildniecībā pavadītās dzīves bēgļu nometnēs, taču izceļošana deva arī jaunas iespējas.