Aptuveni pirms 3,5 gadu tūkstošiem pie Vidusjūras - Krētā un Mikēnās bija izveidojušās pirmās Eiropas civilizācijas - bija nodibinātas valstis, tika būvētas pilis, pastāvēja rakstība.
Mūsdienu Latvijas teritorijā šajā laikā, kā to liecina arheoloģiskie atradumi, cilvēki sāka iepazīt no bronzas gatavotus priekšmetus - Latvijas teritorijā bija sācies bronzas laikmets, tas turpinājās līdz 500. g. p.m.ē..
Bronzas laikmets Latvijā bija no 1500. - 500. g. p.m.ē., tātad ilga apmēram 1000 gadus.
Attēlā: Bronzas laikmeta atradumi Latvijas teritorijā.
Svarīgi!
Bronza bija pirmais metāls, ko ieveda un sāka apstrādāt uz vietas. Bronzu ieveda no Centrāleiropas, lielais attālums ierobežoja tās daudzumu - tas bija dārgs materiāls. Tāpēc to lietoja galvenokārt ieroču un rotu izgatavošanai.
Bronzu ieguva maiņas ceļā. Iesaistīties maiņas sakaros pa spēkam bija lielāko centru – pilskalnu – iedzīvotājiem. Pilskalnos bronzas priekšmetus izgatavoja ne vien savām vajadzībām, bet arī apmaiņai ar tuvajām apmetnēm.
Attēlā: Saliekamā lejamveidne bronzas uzmavas cirvja atliešanai.
Bronzu kausēja un lēja, bet atlietos priekšmetus vēl papildus apstrādāja – slīpēja nelīdzenumus, pielaboja lējuma šuves.
Sākotnēji bronzas laikmetā galvenie resursi dzīvei tika iegūti medībās un zvejā, bet strauji par svarīgākajiem nodarbošanās veidiem kļuva lopkopība un zemkopība. Tāpēc cilvēki centās apmesties tur, kur tuvumā bija zemkopībā izmantojamas augsnes un zālainas pļavas lopu ganīšanai.
Ganāmpulkā pārsvarā bija liellopi, plašāk sāka lietot piena produktus, arī biezpienu un sieru. Liellopus izmantoja arī kā vilcējspēku, piemēram, arklam - zemes apstrādei. Tomēr pārtikā visvairāk lietoja cūkgaļu.
Attēlā: Nocirpta aitas vilna, kuru vēl vajadzēja apstrādāt.
No aitām ieguva ne tikai gaļu, bet arī vilnu apģērba darināšanai.
Savukārt no liellopa ādas gatavoja apavus, siksnas, apģērbu, tās izmantoja mājokļa izklāšanai.
No liellopu kauliem, īpaši lielajiem cauruļkauliem, izgatavoja šķēpu un bultu galus.
Nozīmīgi bija arī zirgi, - kā darba dzīvnieki, transporta līdzeklis.
Par otru nozīmīgāko nodarbošanos veidu kļuva zemkopība.
Zemkopja darbs bija grūts. Dabā no mežiem brīvu zemes platību bija maz, vajadzēja līst līdumus. Vispirms bija jāizcērt krūmi un koki, jāatzaro koku stumbri un jāsagatavo tie pārvietošanai.
Attēlā: Līduma līšanas darbi.
Mājokļu un nocietinājumu būvniecībai nederīgo koksni un zarus sadedzināja. Kopā ar koku zariem, mizām un lapām sadega nezāles, tādēļ nākamajā tīrumā to bija mazāk. Savukārt pelni deva mēslojumu.
Uguns iedarbībā augsne kļuva irdena, tāpēc to kļuva vieglāk apstrādāt.
Līdumā sēklu izsēja, kamēr augsne bija silta, tad to ierušināja ar akmens, raga vai koka kapļiem. Vēlāk, iespējams, izmantoja ecēšas – egļus.
Attēlā: Eglis - senākās ecēšas
Arheologi aprēķinājuši, ka 1 ha lielu lauku 50 gadus vecā mežā varēja sagatavot apmēram 70 dienās, ja pieci cilvēki strādāja pa desmit stundām dienā.
Pēc 2 - 3 gadiem zeme zaudēja auglību, tādēļ lauku uz 20 - 30 gadiem atstāja atmatā, kamēr tur atauga jauns mežs un atjaunojās augsne.
Ar laiku dzīvesvietu tuvumā veidojās arī nelieli lauciņi. Pēc ražas novākšanas lopus ganīja tīrumos, tā zeme saņēma mēslojumu.
Bronzas laikmetā audzēja miežus, divgraudu kviešus, prosu, zirņus, pupas, kā arī senāko auzu sugu - vējauzas.
Attēlā: Akmens kātcauruma cirvji.
Tā kā bronza bija dārgs materiāls, tad darbarīkus joprojām izgatavoja no akmens.
Viena akmens cirvja izgatavošanai bija nepieciešamas 110 – 120 stundas.
Lai nodarbotos ar zemkopību un lopkopību, bija nepieciešami labi darbarīki. Tos izgatavoja arī no koka, kaula, raga.
Izgatavoja arī kaula vai raga īlenus un pinamos rīkus. Ar to palīdzību no klūgām, koku saknēm, mizām un pat lapām gatavoja grozus, tīklus, lūku apavus un auklas. Ar kaula un raga rīkiem apstrādāja ādas, gatavoja apģērbus un apavus.
Attēlā: Mūsdienās darināti lūku apavi - vīzes.
Domājams, ka arī senākie apavi varēja būt līdzīgi šiem.
Tāpat katrā apmetnē darināja māla traukus.
Salīdzinājumā ar neolīta traukiem tie bija kļuvuši izturīgāki, jo mālam jauca klāt zvirgzdus (smalkus akmentiņus/ rupju granti), dažkārt arī lopu mēslus, traukus apdedzināja.
Trauku forma bija vienkārša – lielākoties tie izskatījās kā spaiņveida podi. Trauku virsmas gludināja ar dažādiem paņēmieniem, kuri dažādām tautām atšķīrās. Pēc trauku apdares arheologi izšķir gludo, švīkāto un tekstilo keramiku. Gludajai keramikai virsmu vienkārši nogludināja ar roku, švīkātajai – ar salmu vai zaru saišķi, bet tekstilajai – ar auduma gabalu.
Attēlā: Švīkātās keramikas paraugs.
Keramikas trauku veidošanas tradīcijas mainījās ļoti reti, tāpēc arheologi uzskata, ka tekstilās keramikas traukus gatavojuši un lietojuši Ziemeļlatvijā dzīvojošie Baltijas somi, bet švīkātās un gludās keramikas traukus – balti.
Svarīgi!
Bronzas laikmetā noslēdzās pāreja no savācējsaimniecības uz ražotājsaimniecību - saimniekošanu, kur galvenā nozīme ir lopkopībai un zemkopībai.