Bronzas laikmeta sākumā cilvēki vēl dzīvoja atklātās jeb lauka apmetnēs, kas atradās līdzenās un puslīdz klajās vietās un ko aizsargāja ūdeņi, žogs un grāvis.
Svarīgi!
Ap 1000. g. p.m.ē. cilvēki sāka dzīvot nocietinātās apmetnēs jeb pilskalnos. Pilskalna vietas izvēli noteica tās piemērotība aizsardzībai, tāpēc izvēlējās jau dabiski aizsargātas, grūtāk pieejamas vietas.
Attēlā: Bronzas laikmeta pilskalna rekonstrukcija.
Attīstoties lopkopībai un zemkopībai un uzlabojoties dažādu materiālu apstrādes prasmei, cilvēkam radās produktu un materiālu pārpalikumi. Piemēram, zvērādas, mājlopi un to ādas, medus, vasks, labība. Pie jūras dzīvojošiem – arī dzintars. Tās bija maiņas preces, pret kurām varēja iemainīt to, kā pašiem nebija, - bronzu, svešzemju izstrādājumus.
Dzintars no Baltijas jūras jau neolītā ceļoja uz citiem reģioniem. Bet tieši bronzas laikmetā izveidojās Dzintara ceļš, kas labi izsekojams visā Eiropā. Tā bija ceļu sistēma, kas savienoja dzintara atradņu rajonus ar galvenajiem metalurģijas centriem Vācijā, Karpatos, Kaukāzā, Urālos.
Attēlā: Dzintara izplatības ceļi bronzas laikmetā.
Nozīmīgākā sakaru maģistrāle Latvijas teritorijā bija Daugava. Pa to arī gāja viens Dzintara ceļa atzars uz austrumiem.
Pretējā - rietumu virzienā izveidojās arī jūras sakari. Arheoloģiskajos izrakumos iegūtās senlietas liecina, ka visaktīvākie maiņas sakari bijuši ar rietumu zemēm – Vislas upes lejteces novadu, kā arī Skandināviju.
Domājams, ka ar maiņu nodarbojās uzņēmīgi cilvēki, kuriem bija uzkrātas maiņai nepieciešamās lietas.
Attēlā: Bīlavu Velna laiva. Mūsdienās joprojām ir atrodamas liecības arī par seno skandināvu klātbūtni Latvijas teritorijā - tā sauktās velna laivas.
Par velna laivām sauc laivveida formas akmens krāvuma senkapus, kādi sastopami tikai Ziemeļkurzemē un raksturīgi senajiem skandināviem. Tās varētu būt ieceļotāju no Gotlandes apbedījuma vietas.
Bīlavu Velna laiva ir valsts nozīmes kultūras piemineklis un vienīgā velna laiva Baltijā, kas pilnībā restaurēta tūristu apskatei. Tā atrodas Lubes pagastā Talsu novadā, Vidzeru mežā, 15 metrus no Nogales - Lubes ceļa. Akmens laivas garums ir 15,8 metri, bet platums – 3,8 m. Oriģināli to veidoja 38 akmeņi, no kuriem saglabājies 21. Akmeņu diametrs ir 30 – 40 cm.
Attēlā: Lopkopju un zemkopju kopienas apdzīvots bronzas laikmeta pilskalns.
Kopiena sastāvēja no vienā apmetnē dzīvojošajām lielajām dzimtām jeb ģintīm, kuras dalījās saimēs – ģimenēs.
Bronzas laikmetā, noslēdzoties pārejai no savācējsaimniecības uz ražotājsaimniecību, agrākās mednieku un zvejnieku kopienas vietā radās lopkopju un zemkopju kopienas.
Lielā saime kopīgi nodarbojās ar lopkopību un zemkopību, būvēja pilskalnus, apbedīja savus mirušos kapu uzkalniņā.
Taču katrai ģimenei bija arī sava saimniecība.
Svarīgi!
Saime – radinieki, kas dzīvo un saimnieko kopā.
Dzimta jeb ģints – cilvēku kopums, kuri cēlušies no viena senča vai kurus vieno kopīgas radniecības izjūtas.
Dzimta jeb ģints – cilvēku kopums, kuri cēlušies no viena senča vai kurus vieno kopīgas radniecības izjūtas.
Attēlā: Kopīgs darbs zemes iekopšanā, pārtikas sagādē, apmetnes aizsardzība prasīja saskanīgu visu kopienas locekļu darbību, tāpēc zinošākais, pieredzējušākais kopienā pamazām kļuva par noteicēju – „vecāko” jeb „ciltstēvu”. Viņam bija vara pār pārējiem kopienas locekļiem.
Mainoties nodarbošanās veidiem, cilvēkiem bija jāapgūst daudz jaunu zināšanu:
- Lopkopjiem bija jāprot apieties ar mājdzīvniekiem.
- Zemkopjiem bija nepieciešamas zināšanas par augsnes piemērotību, augu augšanu un attīstību.
- Cilvēkiem bija jāprot būvēt ne tikai mājokļus, bet arī nocietinājumus. Viņi sāka iepazīst smilšu, māla, akmeņu, koka un citu celtniecības materiālu īpašības. Tāpēc arvien lielāku nozīmi ieguva dažādi ar celtniecību saistīti plānošanas, mērījumu un aprēķinu darbi.
- Bronzas apstrādes attīstība ievērojami paplašināja priekšstatus par dažādu materiālu fizikālajām īpašībām. Bronzas kausēšana un izstrādājumu atliešana bija sarežģīts process, kas prasīja specifiskas zināšanas un regulāri praksi.
Attēlā: Bronzas kausēšanas eksperiments mūsdienās. Tehnoloģiskā procesa rekonstrukcija apliecināja, ka šis darbs prasa zināšanas un prasmes, lai darba rezultāts būtu veiksmīgs.
Amata noslēpumus, prasmes, iemaņas nodeva no paaudzes paaudzei.
Lai izaudzētu lopus, lai iegūtu labu ražu, bija jāizzina dabas parādības, tās jāizprot. Bija nepieciešamas kalendāras zināšanas, kuru pamatā bija Saules, Mēness, zvaigžņu kustības novērojumi.
Cilvēki ievēroja, ka pēc koku sadedzināšanas līdumā ir augstas ražas, un tā, iespējams, radās ugunskults – auglības veicinātājs.
Attēlā: Uguns nozīme atsevišķos rituālos, piemēram, vasaras saulgriežos, nav mazinājusies arī mūsdienās.
Senatnē cilvēki ticēja, ka dzīve turpinās arī pēc nāves – viņā saulē.
Akmens laikmetā mirušos parasti apglabāja mājokļa tuvumā vai pat pašā mājoklī, bet bronzas laikmetā līdzās apmetnēm sāka ierīkot kapulaukus.
Tas nozīmēja, ka cilvēki mirušo pasauli nodalīja no dzīvo pasaules.
Cilvēki bronzas laikmetā mirušos apglabāja uzkalniņu un līdzenajos kapos. Tajos atrodami gan skeletkapi, gan ugunskapi. Paraža cilvēka ķermeni pēc nāves sadedzināt izskaidrojama ar ticējumu, ka uguns un dūmi palīdz dvēselei nokļūt aizsaulē.
Attēlā: Bronzas laikmeta apbedījums - akmeņu šķirsts ar skeletapbedījumu.
Izpētot bronzas laikmeta apbedījumus, secināts, ka cilvēku vidējais augums vīriešiem bija ap 169 cm, bet sievietēm - 159 cm.
Tolaik vīrieši vidēji nodzīvojuši 32 gadus, bet sievietes - 29 gadus.
Vidēji katrai sievietei bijuši 4 - 5 bērni, taču 16 gadu vecumu sasniedzis tikai katrs otrais.