4. Latvija Padomju Savienības un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas varā

 

1939. gada 5. oktobrī Latvijas valdība, neredzot reālas iespējas pretoties, parakstīja bāzu līgumu ar Padomju Savienību. Saskaņā ar to PSRS ieguva tiesības izvietot līdz 25 000 karavīru Latvijas teritorijā un izveidot vairākas militārās bāzes, tostarp Rīgā, Liepājā un Ventspilī. Formāli Latvija saglabāja neatkarību, taču tās suverenitāte bija būtiski ierobežota. Kārļa Ulmaņa valdība izvēlējās nepretošanās ceļu, cerot, ka saglabājot korektas attiecības ar PSRS, varēs saglabāt vismaz ārēju valsts patstāvību. 

 

 

1940. gada 17. jūnijā Padomju karaspēks ieņēma Latviju. Sākās Padomju okupācijas režīms, kas izmainīja valsts politisko, ekonomisko un sabiedrisko dzīvi. 

 

 

Politiskā joma – tika izveidota Maskavai lojāla valdība, ko vadīja Augusts Kirhenšteins. Jūlijā notika vēlēšanas, kurās vēlētājiem bija pieejams tikai viens saraksts. Šis ievēlētais parlaments jau 21. jūnijā pasludināja Latvijas iestāšanos Padomju Savienībā, bet augustā Latvija oficiāli kļuva par Latvijas PSR. 

 

 

Ekonomikas joma – notika strauja un pilnīga pārveide. Visi lielie uzņēmumi, rūpnīcas, zeme un bankas tika nacionalizētas, privātīpašums likvidēts. Tirgus ekonomiku nomainīja Padomju plānveida saimniecība – cenas un ražošana tika regulēta no Maskavas. Saimnieciski aktīvi cilvēki – zemnieki, uzņēmēji, tirgotāji – tika uzskatīti par "kulakiem" un kļuva par represiju mērķiem. 

 

Sociālā joma – valdīja bailes un apspiestība. 1941. gada 14. jūnijā notika pirmā masveida deportācija uz Sibīriju. Tika izsūtīti vairāk nekā 15 000 cilvēku, tostarp valsts amatpersonas, virsnieki, skolotāji, inteliģence un viņu ģimenes. Sabiedrība tika pārveidota pēc padomju modeļa – aizliedza Latvijas karogu, ģerboni un himnu, slēdza organizācijas, skolās ieviesa padomju propagandu. 

 

 

Šis Padomju okupācija posms ilga vien līdz 1941. gada vasarai. 22. jūnijā nacistiskā Vācija uzsāka karu pret PSRS, un jau pēc dažām dienām Vācu karaspēks ienāca Latvijā. 1. jūlijā tika ieņemta Rīga, un sākās vācu okupācija, kas ilga līdz 1944. (dažviet līdz 1945.) gadam. 

 

Sākotnēji daļa sabiedrības cerēja, ka vācieši atjaunos Latvijas neatkarību. Tomēr šīs cerības ātri zuda. Latvija tika pievienota nacistiskās Vācijas pārvaldei kā daļa no Ostlandes reihskomisariāta. Neatkarība netika atjaunota, politiskā darbība bija aizliegta, un vācu pārvalde bija stingri hierarhiska ar vācu civilo un militāro vadību. 

 

 

Ekonomiskā joma Latvija tik pārveidota, lai kalpotu Vācijas kara vajadzībām. Visa rūpniecība un lauksaimniecība tika pārstrukturēta, preces un resursi – īpaši pārtika, mežizstrāde un metāli – tika sūtīti uz Vāciju. Iedzīvotājiem tika ieviesta pārtikas talonu sistēma, bija preču deficīts, daudzus cilvēkus piespieda strādāt vācu industrijā, tai skaitā nosūtot darbam uz Vāciju. 

 

Vācu okupācija bija īpaši nežēlīga ebreju tautības kopienai – 1941. gada rudenī tika īstenots holokausts. Ar vācu un vietējo atbalstītāju līdzdalību tika nogalināti aptuveni 70–75 tūkstoši Latvijas ebreju. Koncentrācijas nometnes tika ierīkotas Rīgā (Biķernieku mežā, Mežaparkā), Salaspilī un citur. Tika vajāti arī komunisti, krievu izcelsmes iedzīvotāji un citi režīmam "neizdevīgie iedzīvotāji". 

 

 

Sociāli cilvēki tika pakļauti nacistiskajai ideoloģijai – kultūras un izglītības sistēmā dominēja vācu valoda un simbolika. 1943. gadā tika izveidots Latviešu leģions, daudzi vīrieši tika mobilizēti un nosūtīti karot vācu pusē. 

 

 

Šie notikumi Otrā pasaules kara laikā izmainīja Latvijas vēstures attīstību. Valsts tika pakļauta diviem totalitāriem okupācijas režīmiem, kuri iznīcināja neatkarību, izpostīja tautsaimniecību un atstāja dziļas sekas sabiedrībā. Kara laikā Latvijā praktiski tika iznīcināta ebreju kopiena, izsūtīti tūkstošiem cilvēku. 

 

Periods	Politiskās pārmaiņas	Ekonomika	Sociālās sekas
Bāzu līgums (1939)	Latvija saglabā formālu neatkarību, bet tiek parakstīts savstarpējās palīdzības līgums ar PSRS. PSRS izvieto militārās bāzes un karaspēku, ierobežojot Latvijas suverenitāti.	Latvijas stratēģiskās ostas un teritorijas nonāk PSRS militārajā kontrolē. Ekonomiskā darbība pakļauta padomju interesēm, pieaug resursu kontrole.	Sabiedrībā valda nedrošība un neziņa par nākotni. Pieaug bažas par neatkarības zaudēšanu. Propaganda sāk veidot pozitīvu attieksmi pret PSRS.
Padomju okupācija (1940–1941)	Latvija tiek iekļauta PSRS sastāvā kā Latvijas PSR. Notiek varas maiņa – K. Ulmani nomaina A. Kirhenšteina valdība, vēlāk tiek ieviesta komunistiska vienpartijas pārvalde.	Tiek pilnībā nacionalizēta privātīpašuma sistēma. Uzņēmumi, zeme, bankas kļūst par valsts īpašumu. Ievieš plānveida ekonomiku, ko vada no Maskavas.	Notiek plašas represijas: aresti, spīdzināšanas un deportācijas (īpaši 1941. g. 14. jūnijā). Skolās un sabiedrībā ievieš padomju ideoloģiju. Likvidē nacionālās organizācijas.
Vācu okupācija (1941–1944/45)	Latvija tiek pakļauta nacistiskajai Vācijas pārvaldei kā daļa no Ostlandes reihskomisariāta. Netiek atjaunota neatkarība, politiskā vara koncentrēta vācu civilajās struktūrās.	Latvijas rūpniecība un lauksaimniecība tiek pārorientēta uz Vācijas kara vajadzībām. Resursi un darbaspēks tiek izmantots Vācijas labā. Pārtikas un preču trūkums.	Tiek īstenots holokausts – iznīcina Latvijas ebreju kopienu. Notiek mobilizācija vācu armijā (Latviešu leģions), piespiedu darbs un ideoloģiskā tautas vāciskošana skolās un sabiedrībā.