Teorija

Renesansei, kas aizsākās Itālijā un ievadīja jaunu laikmetu Eiropā, bija virkne priekšnoteikumu.
Jau 12. gs. Eiropā bija izveidojušās pirmās universitātes - Salerno un Boloņā (Itālijā), Parīzē, Anglijā - Oksfordā u.c. "Universitas" latīņu valodā nozīmēja studentu apvienību - veidojumu, kuru neregulēja valsts, baznīca, tā bija salīdzinoši brīva, neatkarīga pasaule, tajā valdīja vēlme iegūt zināšanas, izglītoties. 
 
1_YiY1yK5GBk4wJzTasm5MqA.jpeg
Attēlā: Kembridžas Universitātes aizsākums ir 1209. gadā
Saskaņā ar leģendu, aizsākums saistīts ar Oksfordas pasniedzēju un studentu protestu, kuru izraisīja netaisnīga trīs studentu sodīšana ar nāvi, - pasniedzēji un studenti pametuši Oksfordu un pārcēlušies uz Kembridžu
 
Augstāko izglītību varēja iegūt medicīnā, teoloģijā, jurisprudencē. Izglītība atraisīja cilvēku tieksmi izzināt, pētīt, jautāt, apstrīdēt autoritātes.
13. gs. universitātēs izauga topošie dabas pētnieki, kuri vēlējās izzināt, noskaidrot, kā iekārtota pasaule.
Panākumi saimniecībā, īpaši – banku izveidē, tirdzniecībā un audumu ražošanā, 14. un 15. gs. padarīja Ziemeļitālijas pilsētvalstis par visbagātākajām Eiropas zemēm.
Šajā laikā sākās izmaiņas cilvēku domāšanā un dzīvesveidā - finansiāli panākumi tika vērtēti kā Dieva labvēlības zīme, tiekšanās pēc naudas, ietekmes, ērtībām un greznības vairs nebija nosodāma.
Pilsētās uzkrājās lieli naudas līdzekļi, kas deva iespēju atbalstīt talantīgus māksliniekus un domātājus. Daudz pasūtījumu veica Romas pāvesti, kuri arī aizrautīgi interesējās par kultūru.
 
renaissance-period.jpg
Attēlā: Renesanses mākslinieka Rafaela freska "Atēnu skola" Romas pāvesta pils zālē ilustrē renesanses laika cilvēku aizrautību ar antīko pasauli
Freskā attēloti sengrieķu zinātnieki un domātāji, kas izvietoti antīkā templī, centrā novietoti divi ietekmīgākie sengrieķu filozofi - Platons un Aristotelis, turklāt Platonam (pa kreisi) Rafaels piešķīris sava laika ģēnija Leonardo da Vinči vaibstus.
 
Zinātnieki un literāti pievērsās Senās Romas mantojuma izpētei - joprojām Itālijā stāvēja varenās ēkas un to drupas, veicot būvdarbus, tika atrastas senās skulptūras, kas iedvesmoja māksliniekus; antīko (Senās Romas un Senās Grieķijas) autoru rokraksti - gan domātāju teksti, gan dzejnieku, zinātnieku darbi raisīja dedzīgu interesi - svarīga kļuva tekstu jēga, nozīme.
Balstoties šādos pētījumos, izveidojās literatūras, filozofijas, mākslas un arhitektūras stils, kas balstījās uz antīkā laikmeta paraugiem, - renesanse (no franču vārda "renaissance" – atdzimšana). Tēlnieki, gleznotāji un arhitekti izgudroja arī jaunus paņēmienus cilvēka un viņa dzīves telpas attēlošanā.
 
be0dd76d62a11c7b2eef3961838189b1.jpg
Attēlā: Nīderlandes renesanses laikmeta mākslinieka Pītera Brēgela vecākā glezna "Mednieki sniegā" ataino plašu ziemas ainavu, turklāt izvēlētais skatupunkts izvēlēts nevis ierastais - pretskatā, bet - no augšas, it kā no putna lidojuma
Svarīgi!
Renesanse bija laika posms atsevišķu Eiropas valstu kultūras un ideoloģijas attīstībā, kas raksturojams ar spožu zinātnes, mākslas un literatūras uzplaukumu (Itālijā - no 14. gs. līdz 16. gs., citās valstīs - no 15. gs. beigām līdz 16. gs. vidum).
Par renesansi vēsturnieku vidū sastopami dažādi viedokļi, tomēr dominējošais ir, ka tas bija antīkās kultūras atdzimšanas un, tai saplūstot ar kristietību, jaunas kultūras uzplaukuma laiks.
Ar renesansi saprot vērtību sistēmas maiņu ap 14. gs., sākumā - Itālijā, pēc tam arī pārējā Eiropā.
Pastāv šāds renesanses mākslas periodizācijas variants:
  1. Protorenesanse (arī Priekšrenesanse, arī Trečento - itāļu val.) - 13.gs. beigas - 14.gs. (centrs: Toskāna - Florence, Piza, Sjēna);
  2. Agrā renesanse (arī Kvatročento - itāļu val.) - 15.gs. (centrs: Toskāna - Florence.);
  3. Dižrenesanse (arī Augstā renesanse, arī Činkvečento - itāļu val.) - 15.gs. beigas - 1525. gads (tāpēc, ka šajā gadā Romā iebrūk Vācu Sv. Romas impērijas karaspēks un līdz ar to mākslas attīstība uz laiku apsīkst), (centrs - Roma un arī Milāna, Florence u.c.)
  4. Vēlā renesanse (arī Činkvečento - itāļu val.) un Manierisms - 16.gs. sākums - 1600. gads. (Centrs - Venēcija.)
florence-cathedral-1.jpg
Attēlā: Toskānas reģiona centrs un renesanses šūpulis - Florence mūsdienās
Virs pilsētas slejas grandiozā renesanses laikā būvētā Svētās Marijas Ziedu katedrāle.
 
Ciešā saistībā ar renesansi attīstījās humānisma (no latīņu valodas vārda "humanus" – cilvēcīgs) idejas.
Humānisti iestājās par brīvu personības attīstību, kā arī nepieciešamību cilvēkam apgūt visdažādākās
zināšanas un tādā veidā sevi vispusīgi izglītot.
Humānisti lika pamatus trīsdaļīgai vēstures periodizācijai: antīkā senatne, viduslaiki, jaunie laiki. Antīko laikmetu tie savos sacerējumos dēvēja par Zelta laikmetu.
Svarīgi!
Humānisms bija centrālais renesanses strāvojums, uzskatu sistēma, kuras centrā ir cilvēks, tā vērtības, prasības utt. - antropocentrisms (grieķu val. "anthropos" - cilvēks, pretēji viduslaiku uzskatu sistēmai (teocentrismam), kuras centrā bija Dievs (grieķu val. "theos" - dievs).
ezt6rym268uf1rrmqcfd35vp.jpeg
Attēlā: Par antropocentrisma simbolu uzskata Leonardo da Vinči zīmēto Vitrūvija cilvēku - ideālās cilvēka ķermeņa proporcijas atbilst apļa un kvadrāta formām
 
Kā humānistu kultūras centri īpaši izcēlās Florence, Roma un Venēcija. 
Florence bija kļuvusi slavena ar smalkvilnas un zīda audumu izstrādājumiem, šeit izveidojās pirmās bankas, darbojās rosīgi, uzņēmīgi tirgotāji. 15.gs. šeit sāka valdīt bagātākā tirgotāju un baņķieru ģimene – Mediči, viņu pils kļuva par zinātnieku un mākslinieku tikšanās vietu un Mediči dzimta - par mākslinieku un arhitektu mecenātiem.
Florencē dzimuši un darbojušies: dzejnieks un domātājs Frančesko Petrarka, mākslinieks Džoto di Bondone, mākslinieks Tomaso Mazačo, arhitekts Filipo Brunelleski, tēlnieks Donatello u.c.
Florencē tika izveidota pirmā publiskā bibliotēka, kuras pamatu veidoja Frančesko Petrarkas mantojums - viņš to novēlēja ar nosacījumu, ka grāmatas būs pieejamas visiem.
Pateicoties lielā mērā tieši šai dižgaru plejādei, aizsākās pasaules vērtību sistēmas pārvērtēšana.
Tādēļ Florenci nereti dēvē arī par mūsdienu Eiropas māti.
c4e878d562a8bc196d4e357f17e4c109.jpg
Attēlā: 15. gs. Romas lielformāta ilustrācija "Nirnbergas hronikā" (pirmā zināmā drukātā vēstures grāmata), kas izdota 1493. gadā
Roma piesaistīja kā pāvesta rezidences vieta un kristīgās pasaules centrs. Roma bija kļuvusi par ideālu vietu antīkās kultūras studijām. Pāvestu aizbildniecībā uzplauka humānisma kultūra.

Venēcija
bija tipiska jūras valsts. Tai piederēja tā laika spēcīgākā flote. Venēcija nodarbojās ne tikai ar Austrumu preču tirdzniecību, bet bija pazīstama ar stikla un mozaīku ražošanu.
Tajā Eiropas daļā, kas atradās uz ziemeļiem no Alpu kalniem, par galvenajiem humānisma centriem kļuva Parīze, Londona, Oksforda, Strasbūra, Brisele.
 
Renesanses ideju izplatības veicinātāja un laikmeta izcils sasniegums bija grāmatu spiede - 1455. g. Vācijā Johans Gūtenbergs izgudroja grāmatu iespiešanas tehniku, iespēja pavairot grāmatas ļāva ātri izplatīt humānisma idejas Eiropā, sekmēja strauju zināšanu izplatību, kritiski domājošu cilvēku skaita pieaugumu. 1450. – 1500. g. Eiropā bija jau aptuveni 10 – 40 miljonu grāmatu, bet 1600. gadā – jau 250 miljoni.
No pirmā Gūtenberga izdevuma 1455. gadā līdz 1500. gadam tika nodrukāti dažādi iespieddarbi, no tiem līdz mūsdienām saglabājušies aptuveni 500 000. Grāmatas, kas iespiestas līdz 1500. gadam, sauc par inkunābulām (no latīņu val. "incunabulum" - "no bērna autiņiem").
 
artist-visualization-workshop-proof-Johannes-Gutenberg-sheet.jpg
Attēlā: Johans Gūtenbergs un viņa 15. gs. vidū izgudrotā grāmatu spiede
Tomēr pirmā grāmata, ko iespieda Gūtenbergs, bija Bībele, un kopš grāmatu iespiešanas izgudrošanas visvairāk iespiestā grāmata arī bija Bībele.
 
Humānisti (mākslinieki un zinātnieki) savu zinātnisko darbību dēvēja "studia humanitatis" – cilvēcības studijas.
Humānistus nodarbināja viss, kas bija saistīts ar cilvēku. Ierosmi viņi smēlās Senās Grieķijas un Senās Romas vēsturē un kultūrā - tur viņi rada apstiprinājumu tam, ka cilvēks ir tiesīgs patstāvīgi un kritiski domāt. Antīkie paraugi rosināja atziņu, ka cilvēks un viņa individualitāte un neatkarība ir izpētes vērta. Ar to izskaidrojama pastiprinātā interese par klasiskajām valodām, antīko filozofiju un literatūru. Itālijā šādu antīko mākslas un literatūras paraugu bija saglabājies daudz.
 
michelangelo_5.jpg
Attēlā: Dieva un cilvēka sastapšanās renesanses izcilā mākslinieka un tēlnieka Mikelandželo Buonarroti gleznotajā freskā Siksta kapelā Vatikānā 
 
Humānisti piedāvāja jaunas idejas, kas ļoti atšķīrās no viduslaiku dogmām - uzskatīja, ka cilvēks ir Dieva līdzinieks - ideālam cilvēkam jābūt brīvam garā, vispusīgi izglītotam, fiziski spēcīgam, apjūsmoja personības individualitāti, spēju radīt - idejas, mākslu, arhitektūru, izgudrojumus u.c. Humānistu pulciņos zuda robežas starp kārtām, to biedrus vērtēja pēc viņa izglītotības, zināšanām, erudīcijas.
Humānistu izpratnē izglītots cilvēks bija tāds, kuram bija universālas zināšanas:
  1. prata klasiskās (grieķu un latīņu) valodas,
  2. pārzināja antīko filozofiju un literatūru,
  3. interesējās par dabaszinātnēm un tehnikas sasniegumiem.
Holbein-erasmus.jpg
Attēlā: Viena no šādām universālām, spilgtām renesanses personībām bija Roterdamas Erasms
  
Erasma personība ļauj arī spriest, kāds ir šī jaunā, izglītotā cilvēka tips: neviens tolaik tik perfekti un eleganti nepārvaldīja latīņu valodu un nebija tik daudz lasījis kā Erasms. Viņš atteicās no iespējas kļūt par priesteri un kļuva par rakstnieku.
Lai arī nācis no Roterdamas (pilsēta mūsdienu Nīderlandē), Erasms būtībā nepiederēja kādai noteiktai zemei, bet daudzviet tika gaidīts un dzīvoja dažādās pilsētās. Darbus viņš rakstīja latīņu valodā, kas kopš viduslaikiem līdz pat 20. gs. bija Eiropas augsti izglītotās sabiedrības starptautiskā valoda. Par Erasma darbiem sajūsminājās visa Eiropa. 1509. gadā Erasms sarakstīja savu mūsdienās populārāko darbu - "Muļķības slavinājums", kurā kritiski vērtēja sava laika sabiedrību - ne tikai vienkāršo tautu, bet arī valdniekus, garīdzniekus u.c.
 
Viduslaikos zinātne tikpat kā nenodarbojās ar dabas izpēti, bet 15. gadsimtā viss mainījās. Tāpat kā agrāk, tika studēta Arhimēda fizika, Ptolemaja ģeogrāfija un Hipokrata medicīna, taču kritiskā pieeja lika humānistiem pašiem vērot un skaidrot dabas parādības. Tagad svarīgāka bija personiskā pieredze. Sevi pieteica eksperimentālā zinātne.
Leonardo da Vinči uzsvēra, ka atgriezties pie antīkā mantojuma, tā atziņas pašam nepārbaudot, nozīmē atcerēties, nevis izprast. Ģeniālais mākslinieks uzskatīja, ka, arī veidojot mākslas darbus, ir jābalstās uz matemātikas likumiem, jāizdara nekļūdīgi aprēķini un stingri jāievēro proporcijas.
 
519o6sz2aqL._SX384_BO1,204,203,200_.jpg
Attēlā: Flāmu ārsta A. Vezālija 1555. gadā izdotā darba "Par cilvēka ķermeņa uzbūvi" atkārtots izdevums mūsdienās
 
Pārmaiņas skāra medicīnu, kas viduslaikos bija vairāk teorētiska zinātne. Jaunas teorijas medicīnā izstrādāja flāmu (kādreizējā flāmu zemē izveidojusies mūsdienu Beļģija) ārsts Andreass Vezālijs, kurš nodarbojās ar cilvēka ķermeņa anatomiskajiem pētījumiem.
Poļu astronoms Nikolajs Koperniks pamatoja heliocentrisko sistēmu, kurā Visuma centrs ir Saule.
Observatorijās zinātnieki pētīja debess ķermeņus.
Humānisti interesējās arī par sabiedrisko dzīvi un politiku. Radās jaunas politiskās teorijas.
Itāļu mūks Tomazo Kampanella, anglis Tomass Mors pauda humānistu priekšstatus par ideālu sabiedrību. T. Mora Utopija bija laimīga sala, kuras iedzīvotāji ir atteikušies no īpašuma, naudas un kariem. Tā bija valsts, kurā nevienam nekas netrūka un jebkurš strīds tika atrisināts toleranti.
Humānismā tika cildināta kristīgā domāšana, garīgā brīvība un tolerance - iecietība pret citu uzskatiem, ticību un paražām.
  
41eOgyh6J0L._SX331_BO1,204,203,200_.jpg
Attēlā: Nikolo Makjavelli darbs "Valdnieks" tiek izdots arī mūsdienās, uz izdevuma vāka - autora portrets
 
Florencietis Nikolo Makjavelli darbā „Valdnieks” pievērsās varas īstenošanas jautājumiem, aplūkojot tos šķirti no morāles. Viņš uzskatīja, ka ceļā uz mērķi - spēcīgas valsts saglabāšanu - ir pieļaujama jebkādu līdzekļu izmantošana. Līdz ar to N. Makjavelli noformulēja politikas īstenošanas principus, kurus viņa kritiķi nosauca par negodīgiem un morāli nepieņemamiem, bet realitātē tā bija politikas prakse.
Tā aizsākās diskusija par attiecībām starp politiku un morāli, kas nav zaudējusi savu nozīmi līdz mūsu dienām.
 
DSC_3060.JPG
DSC_3066.JPG
Renesanses un humānisma izplatība Eiropā
 
Atsauce:
https://miro.medium.com/max/1200/1*YiY1yK5GBk4wJzTasm5MqA.jpeg
https://www.sightseeingtoursitaly.com/wp-content/uploads/2019/09/renaissance-period.jpg
https://i.pinimg.com/originals/be/0d/d7/be0dd76d62a11c7b2eef3961838189b1.jpg
https://mymodernmet.com/wp/wp-content/uploads/2020/06/florence-cathedral-1.jpg
https://abasscio.files.wordpress.com/2015/02/ezt6rym268uf1rrmqcfd35vp.jpeg?w=640
https://i.pinimg.com/originals/c4/e8/78/c4e878d562a8bc196d4e357f17e4c109.jpg
https://antique-maps.lt/product/1493-h-schedel-roma2/
https://cdn.britannica.com/70/74370-050-07DC0A6E/artist-visualization-workshop-proof-Johannes-Gutenberg-sheet.jpg
https://www.theartstory.org/images20/works/michelangelo_5.jpg
https://sites-cf.mhcache.com/t/619/661/866619661/500/500007_2363905n39535ncv65wt06_A_428x570/pYRieLY_EECWcUcEDZRvA8ZOYCk=/.jpg
https://brianzahnd.com/wp-content/uploads/2017/12/Holbein-erasmus.jpg
https://images-na.ssl-images-amazon.com/images/I/519o6sz2aqL._SX384_BO1,204,203,200_.jpg
Viduslaiku kultūra Eiropā./ Andris Rubenis. - Rīga: Zvaigzne ABC, 1997.
Renesanse. Konsultants kultūras vēsturē./ Austra Avotiņa. - Rīga: Zvaigzne ABC, 1999.
Pasaules vēsture pamatskolai./ Vilnis Purēns. - Rīga: RaKa, 3. daļa. Jaunie laiki, 2006.
Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki./ Sarmīte Goldmane, Aija Kļaviņa, Ināra Misāne, u.c. - Rīga: Zvaigzne ABC, 2003.