15. gadsimtā pasaules daļas un civilizācijas vairs nebija izolētas cita no citas. Āfrika tirgojās ar Eiropu un Āziju, bet ķīniešu un arābu tirgotāji šķērsoja Indijas okeānu. Tomēr nozīmīgāko ģeogrāfisko atklājumu veicēju gods pienākas Spānijai un Portugālei.
To sekmēja dažādi šo valstu apstākļi:
- ģeogrāfiskais stāvoklis,
- senas kuģniecības tradīcijas,
- vēlme pirmajiem sasniegt bagātās „garšvielu zemes”,
- savstarpējā konkurence.
Attēlā: Portugāle un Spānija 1500. gadā
Teritorijas ziņā Portugāle bija neliela valsts un tās spēki bija vāji, lai iejauktos karos, tāpēc jo vairāk tā bija ieinteresēta jaunu teritoriju apgūšanā.
Liela loma Āfrikas rietumu piekrastes, Atlantijas okeāna austrumu daļas izpētē un visu ģeogrāfisko atklājumu veicināšanā bija portugāļu princim, karaļa Huana I dēlam Enriki, kuru pat iesauca par Jūrasbraucēju, lai gan savu vienīgo jūras ceļojumu viņš veica no Lisabonas līdz Seūtai.
Liela loma Āfrikas rietumu piekrastes, Atlantijas okeāna austrumu daļas izpētē un visu ģeogrāfisko atklājumu veicināšanā bija portugāļu princim, karaļa Huana I dēlam Enriki, kuru pat iesauca par Jūrasbraucēju, lai gan savu vienīgo jūras ceļojumu viņš veica no Lisabonas līdz Seūtai.
Enriki Jūrasbraucējs atteicās no troņa un savu dzīvi pavadīja ostā, organizējot jūras ceļojumus.
Attēlā: Portugāles prinča Enriki Jūrasbraucēja piemineklis Londonā
Enriki Jūrasbraucēja vadībā tika uzbūvēta spēcīga Portugāles flote. Tika uzbūvēts salīdzinoši viegli manevrējams kuģa tips – karavela. Tas tika apgādāts ar jaunas konstrukcijas burām, kas ļāva pārvietoties pret vēju. Tas portugāļiem deva iespēju izpētīt Āfrikas rietumu piekrasti un nodibināt pirmās kolonijas, kas bija sākums jūras ceļam uz Indiju.
1415. gadā Enriki Sagrišā uzcēla cietoksni, ieroču noliktavu, kuģu būvētavu, observatoriju, atvēra jūrskolu, kurā zināšanas apguva jūrnieki, kuģu būvētāji un kartogrāfi no dažādām zemēm.
Tieši tad aizsākās Lielie ģeogrāfiskie atklājumi, kuru rezultātā:
1415. gadā Enriki Sagrišā uzcēla cietoksni, ieroču noliktavu, kuģu būvētavu, observatoriju, atvēra jūrskolu, kurā zināšanas apguva jūrnieki, kuģu būvētāji un kartogrāfi no dažādām zemēm.
Tieši tad aizsākās Lielie ģeogrāfiskie atklājumi, kuru rezultātā:
- eiropieši sasniedza Ameriku un vēlāk - Austrāliju,
- tika atklāts jūrasceļš apkārt Āfrikai un Indijai,
- tika šķērsoti okeāni un veikts ceļojums apkārt zemeslodei, pierādot tās sfēriskumu un Pasaules okeāna vienotību. Izpēti karti - nosaki ceļojumu maršrutus!
Attēlā: Lielo ģeogrāfisko atklājumu maršruti (maršrutu līniju krāsa atbilst tās valsts krāsai, kuras jūrasbraucēji veica ceļojumu)
Āfrikas dabas bagātības – zeltu, varu, sāli, kokmateriālus, ziloņkaulu 15. gs. afrikāņu tirgotāji veda uz Arābiju, Indiju, Ķīnu, Eiropu apmaiņai pret zīdu, porcelānu, rotaslietām, māla keramiku.
Ganas, Mali un Songai valstis ieguva lielu peļņu no tirgošanās ar zeltu. Ar kamieļu karavānām pāri tuksnešiem Āfrikas preces pārvadāja Ziemeļāfrikas musulmaņi. No Zimbabves dienvidos caur Sofalas ostu zeltu un varu veda uz Indiju un Ķīnu.
Tirdzniecība Āfrikā galvenokārt koncentrējās Timbuktu (skat. att. zemāk), Dženē un citās rietumu pilsētās, kas uzturēja ciešus sakarus ar arābu zemēm un Eiropu, kā arī austrumu piekrastē, no kuras tirgotāju kuģi devās uz dažādām valstīm un atpakaļ.
Attēlā: Mansas Musai - Mali impērijas izveidotāja vadībā 14. gs. uzceltā mošeja Timbuktu, pie tās imperators nodibināja universitāti
No Eiropas un Āzijas Āfrikā ieveda krelles, keramikas izstrādājumus un zīdu. No Indijas un Ķīnas ieveda keramiku un zīdu. Uz Arābiju un tālākām Āzijas zemēm eksportēja sālsstabus. Pieprasīta prece bija kolas rieksti, ko uzskatīja par uzbudinošu līdzekli.
15. gs. otrajā pusē portugāļi turpināja Āfrikas rietumu piekrastes izpēti, virzīdamies arvien tālāk uz dienvidiem.
1471. gadā portugāļu jūrasbraucēji pirmo reizi šķērsoja ekvatoru un devās tālāk, lai atrastu ceļu apkārt Āfrikai, kura izrādījās daudz lielāka, nekā kuģotāji un kartogrāfi attēlojuši kartēs.
Svarīgi!
1488. gadā Bartolomeu Diašs apbrauca Āfrikas kontinenta galējo dienvidu punktu, kuru nosauca par Vētru ragu.
Tālāk krasta līnija tiecās ziemeļaustrumu virzienā un kuģotāji nonāca Indijas okeānā, tomēr ekspedīcija nespēja turpināt garo un nogurdinošo ceļojumu un atgriezās mājās. Portugāles karalis šo atklājumu uzskatīja par ļoti nozīmīgu un bija pārliecināts par turpmākajiem panākumiem jaunu jūrasceļu meklējumos. Vētru ragu viņš pārdēvēja par Labās Cerības ragu.
Tomēr jaunu jūrasceļu uz Indiju izdevās atklāt tikai desmit gadus vēlāk – 1498. gadā Vasko da Gamas vadītajai ekspedīcijai. Izpēti karti zemāk!
Attēlā: Vasko da Gamas ceļojuma uz Indiju un atpakaļ maršruti (ceļojums ilga no 1497. līdz 1499. gadam)
Pēc pusgada ilga ceļojuma Vasko da Gamas vadītā ekspedīcija nonāca Indijas okeānā Āfrikas austrumu piekrastē, kur notika pirmās sadursmes ar arābiem.
Svarīgi!
Vasko da Gama bija portugāļu jūrasbraucējs, viena no nozīmīgākajām personām Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikā. Viņš bija pirmais eiropietis, kas sasniedza Indiju pa jūras ceļu.
15. gs. visa Indija sastāvēja no neatkarīgām indusu un musulmaņu valstīm, kuras bieži karoja cita ar citu. Indostānas pussalu rietumu piekrastes ostas pilsētā Kalikutā, kur ieradās portugāļi, liela ietekme bija arābiem. Viņi eiropiešu ierašanos uzņēma naidīgi un tāpat noskaņoja arī Kalikutas valdnieku.
Attēlā: Kalikutas valdnieka attēlojums 19. gs. mākslinieka gleznā
Tirgošanās neveicās, jo eiropiešu preces nespēja konkurēt ar indiešu un arābu izstrādājumiem. Vasko da Gama apmeklēja arī citas pilsētas, kuru valdnieki labvēlīgāki un ieinteresēti tirdzniecībā ar eiropiešiem, taču tirgošanās tiesības nereti izdevās iegūt tikai ar draudu un ieroču palīdzību.
Otro reizi viņš devās uz Indiju no 1502. līdz 1503. gadam, bet trešo reizi - 1524. gadā, kļūstot par Portugāles Indijas vicekarali, bet šī paša gada beigās Vasko da Gama nomira.
Priekšpēdējā saite - filmiņa par Vasko da Gamu!
Arī Spānija bija ieinteresēta jaunu zemju atklāšanā un tirdzniecības paplašināšanā, tāpēc karalis Ferdinands un karaliene Izabella 1492. gadā nolēma atbalstīt dženovieša Kristofora Kolumba ieceri organizēt ekspedīciju, lai atrastu jaunu – rietumu jūrasceļu uz Indiju.
Attēlā: Kristofors Kolumbs - jūrasbraucējs, kurš šķērsoja Atlantijas okeānu un 1492. gadā zem spāņu karoga sasniedza Ameriku (Ziemeļameriku un Dienvidameriku)
Kolumbs uzskatīja, ka Zeme ir salīdzinoši neliela lode un ka, braucot uz rietumiem, viņš varētu sasniegt Tālos Austrumus - Indiju.
Svarīgi!
Jaunās pasaules — Amerikas atklāšana ir viens no ievērojamākiem notikumiem pasaules vēsturē, un daļa vēsturnieku par jauno laiku sākumu uzskata 15. gs. beigas.
Kristofors Kolumbs Spānijā ieradās no Portugāles, kur viņa projekts jūrasceļam uz Indiju tika noraidīts, tomēr 1492. g. 3. augustā no Spānijas ostas ceļojums ar trīs buriniekiem varēja sākties.
Ceļotāji atklāja daudzas salas, tomēr dzīvesveids tajās neliecināja, ka tā varētu būt bagātā Indija. Kolumbs gan bija pārliecināts, ka šīs salas atrodas Indijas tuvumā, tāpēc nosauca vietējos iedzīvotājus par indiāņiem un salas - par Vestindiju jeb Rietumindiju.
Attēlā: 16. gs. darināta gravīra attēlo K. Kolumba ekspedīcijas sastapšanos ar indiāņiem
1493. g. Kolumbs atgriezās Spānijā. Viņš veica vēl 3 braucienus, atklāja nepazīstamas salas, un nonāca Dienvidamerikas kontinenta piekrastē, taču līdz sava mūža galam (1506.g.) tā arī neapjauta, ka ir paveicis kaut ko patiešām īpašu – atklājis jaunu kontinentu.
Pie secinājuma, ka K. Kolumba atklātās zemes ir jauns kontinents, nonāca itālietis Amerigo Vespuči – Florences Mediči bankas darbinieks, kurš ieradās Spānijā, veicot savus darba pienākumus, un ieinteresējās par jaunu zemju atklāšanu. Viņš sastapās ar K. Kolumbu, palīdzēja ekspedīciju organizēšanā, kā arī piedalījās vairākos braucienos pāri Atlantijas okeānam un Dienvidamerikas piekrastes izpētē Amazones grīvas rajonā. Salīdzinājis dažādus datus un faktus, viņš saprata, ka K. Kolumba atklātās zemes ir nevis Indija, bet gan jauns, nezināms kontinents.
Attēlā: Amerigo Vespuči
Viņa secinājumi nonāca ģeogrāfa un karšu izdevējaMartīna Valdzēmillera rokās, kurš 1507. gadā ierosināja jauno kontinentu nosaukt tā cilvēka vārdā, kurš pirmais šo atklājumu apzinājies, - par Ameriku. Pēdējā saite ļauj noskatīties filmu par Amerigo Vespuči ceļojumiem!
Ameriku sāka saukt par Jauno pasauli, bet Eiropu pretstatā tai – par Veco pasauli.
Kolumba atklājumi tiek vērtēti pretrunīgi - viņš sekmēja Lielos Ģeogrāfiskos atklājumus un Rietumeiropas ekspansiju, līdz ar to:
- Kolumba ceļojumu rezultātā Vecā pasaule (Eiropa) uzsāka Jaunās pasaules (Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas) kolonizāciju;
- notika arī sugu apmaiņa - gan ar cilvēkiem derīgām sugām (tomāti, kartupeļi, kukurūza u.c. nonāca Eiropā, uz Ameriku aizveda zirgus u.c.), gan - kaitīgām (baktēriju, vīrusu, parazītu), daudzas eiropiešu slimības, piem., gripa, izrādījās nāvējošas indiāņiem;
- Karību jūras salās un Amerikas kontinentā sākās verdzība - vispirms par vergiem centās padarīt indiāņus, bet vēlāk ieveda vergus no Āfrikas;
- netieši tika radīti apstākļi Amerikas iedzimto un viņu kultūras, civilizācijas iznīcināšanai - pēc Kolumba uz Ameriku devās spāņu konkistadori, kas pakļāva un iznīcināja lielākās impērijas - Inku un Acteku valstis, tiem sekoja miljoniem eiropiešu;
Attēlā: Inku uzceltā pilsēta kalnos - Makču Pikču arī mūsdienās liecina par spāņu iznīcinātās civilizācijas augsto attīstības līmeni
Daži spāņi aizstāvēja indiāņus, piemēram, bīskaps Lass Kasass. Lai pasargātu indiāņus no iznīcināšanas, viņš ieteica Amerikā ievest vergus no Āfrikas, jo tie esot izturīgāki. Vergu tirdzniecība sasniedza neredzētus apjomus. Kasass vēlāk atzina savu kļūdu, bet indiāņu iznīcināšana un vergu tirdzniecība turpinājās.
1494. g. Romas pāvests Aleksandrs VI sadalīja pasauli starp abām jaunatklājējām - Spāniju un Portugāli - Tordesiljasas līgumu, bet tam bija necila nozīme.
Svarīgi!
Trešais svarīgākais notikums Lielo ģeogrāfisko notikumu vēsturē bija brauciens apkārt zemeslodei, kuru piecos kuģos pirmie veica spāņu jūrasbraucēji Fernāna Magelāna vadībā 1519. – 1522.gadā.
Fernāns Magelāns bija portugāļu jūras braucējs Spānijas dienestā.
1519. gadā ar piecu kuģu eskadru Magelāns devās uz Moluku salām nevis ierastajā virzienā - uz austrumiem no Spānijas, bet gan uz rietumiem. Viņa ceļojums ilga līdz 1522. gadam.
Attēlā: Magelāna ceļojuma maršruts
Pēti karti!
- Dienvidamerikas krastos Magelāns atklāja Patagoniju un šaurumu starp Patagoniju (ģeogrāfisks reģions pašos Dienvidamerikas dienvidos) un Ugunszemi (arhipelāgs pašos Dienvidamerikas dienvidos, kurš sastāv no apmēram 40 tūkstošiem salu). Vēlāk tas tika nosaukts par Magelāna šaurumu.
- Ekspedīcijas dalībnieki cerēja, apbraucot jaunatklāto Dienvidameriku, nonākt Indijas okeānā, taču viņiem nācās šķērsot daudz lielākus ūdens plašumus – Kluso okeānu. 1521. gadā Magelāns atklāja Marianas salas un Filipīnas. Filipīnās Magelāns tika nogalināts.
- Tikai 18 cilvēki ar kuģi „Viktorija” kapteiņa Huana Elkano vadībā atgriezās mājās.
Magelāna ceļojumam bija liela nozīme: tas pierādīja, ka Klusais okeāns, kas atdala Āziju no Amerikas, ir daudz lielāks nekā uzskatīja līdz šim; noskaidrojās, ka visi okeāni ir savienoti.
Svarīgi!
Lielie ģeogrāfiskie atklājumi un eiropiešu iebrukums Āzijas, Amerikas un Āfrikas tautām bija liela nelaime.
Attēlā: Mūsdienās Ziemeļdakotā Amerikas indiāņu cilts piederīgie joprojām ir spiesti aizstāvēt savas tiesības uz senču svētvietām un ūdens ieguves vietām, kas vienaldzīgas naftas ieguves biznesam
Sevišķi cieta Amerikas indiāņi, jo tie tika spīdzināti, slepkavoti un padarīti par vergiem. Ļoti daudz indiāņu nomira no eiropiešu slimībām.
Jau simts gadus pēc Kolumba pirmā jūras brauciena indiāņi daudzās Karību jūras salās bija iznīcināti.
Eiropiešus galvenokārt interesēja tikai iespēja tikt pie bagātībām, kuru dēļ tie bija gatavi izmantot jebkurus līdzekļus. Piemēram, 150 gadu laikā Spānija no Amerikas izveda 180 tonnu zelta un 16 000 tonnu sudraba. Tas radīja Rietumeiropā cenu kāpumu 3 – 4 reizes. Bagāti kļuva manufaktūru īpašnieki, tirgotāji, muižnieki, amatnieki, bet dārgmetālu pieplūdums ilgtermiņā degradēja saimniecību, jo to izmantoja greznībai.
Eiropiešus galvenokārt interesēja tikai iespēja tikt pie bagātībām, kuru dēļ tie bija gatavi izmantot jebkurus līdzekļus. Piemēram, 150 gadu laikā Spānija no Amerikas izveda 180 tonnu zelta un 16 000 tonnu sudraba. Tas radīja Rietumeiropā cenu kāpumu 3 – 4 reizes. Bagāti kļuva manufaktūru īpašnieki, tirgotāji, muižnieki, amatnieki, bet dārgmetālu pieplūdums ilgtermiņā degradēja saimniecību, jo to izmantoja greznībai.
Eiropiešiem iespiežoties citos kontinentos, veidojās pasaules koloniālās sistēmas aizmetņi.
Svarīgi!
Koloniālisms – politika, kas vērsta uz koloniju iegūšanu. Spēcīgākās valstis ekonomiski izmantoja vāji attīstītās zemes.
Āfrikāņi tika pārdoti verdzībā - sākumā uz arābu zemēm, vēlāk - uz Eiropu un Ameriku. Verdzību Amerikā likvidēja tikai 19. gs. otrajā pusē, bet cilvēktiesības bijušo vergu pēcteči ieguva tikai 20. gs., un joprojām pastāv problēmas ar to ievērošanu.
Attēlā: Vergu darbs Amerikas dienvidu štatu plantācijās kļuva par lielas bagātības avotu uzņēmīgiem eiropiešiem
Izejvielām nabadzīgā Eiropa 400 gadus ieveda izrakteņus un izejvielas bez maksas (vienīgie izdevumi bija transportēšanai), ar ieroču spēku Āfrikas un Amerikas iedzīvotājus piespieda pirkt savu produkciju, un rezultātā Eiropa no nabadzīgas un atpalikušas perifērijas uz 19. - 20. gs. miju kļuva par bagātāko reģionu pasaulē. Ameriku uzskatīja par lielo iespēju zemi, kur ātri var kļūt bagāts, ja paveicas zelta atradnēs vai biznesā.
Lielo ģeogrāfisko atklājumu rezultātā
- kļuva plašākas eiropiešu zināšanas par pasauli,
- mainījās nozīmīgākie tirdzniecības ceļi pasaulē - Itālijas ostas Vidusjūrā zaudēja savu agrāko nozīmi, par pasaules mēroga tirdzniecības centriem kļuva ostas Portugālē, Spānijā, Francijā, Nīderlandē un Anglijā;
- strauji attīstījās kuģu būves tehnika,
- attīstījās ģeogrāfija un kartogrāfija (bija nepieciešamība pēc principiāli atšķirīgām zināšanām astronomijā un mehānikā),
- mainījās sabiedrības sociālā struktūra.