Hinduisms ir viena no senākajām reliģijām, kam ir sekotāji arī mūsdienās. Paši hinduisti to bieži sauc par sanātana dharma, kas tulkojumā nozīmē "mūžīgā reliģija".
Hinduisms veidojās Vēdiskā laikmeta (1500. g. p.m.ē. – 500. g. p.m.ē.) nogalē. Vēdas ir senākā indiešu literatūra un hinduisma svētie raksti.
Attēlā: Viens no hinduisma simboliem – sansāras (jeb samsāras) rats uz hinduistu tempļa sienas
Rats simbolizē dvēseles pārdzimšanas ciklu.
Hinduisma pamatā ir mācība par dvēseles pārmiesošanos pēc nāves citā – jaunpiedzimušā ķermenī. Liela nozīme ir karmas principam, saskaņā ar ko cilvēka liktenis ir saistīts ar viņa rīcību gan iepriekšējās dzīvēs, gan patreizējā dzīvē, kas ietekmēs nākošo dzīvi. Būtiskākais ir pieņemt patreizējo dzīvi bez pretenzijām un vardarbības, lai nesabojātu nākošo.
Hinduistu izpratne par pasauli koncentrēta Brahmanā – pasaules pamatbūtībā – tas aptver visu, caurstrāvo visu, nekas nav ārpus tā, bet tam nav fiziska veidola, un cilvēks to nespēj aptvert. Tāpēc Brahmanu kaut kādā mērā izsaka trīs galvenie dievi:
- Pasaules radītājs Brahma;
- Pasaules uzturētājs Višnu;
- Iznīcības un jaunradīšanas dievs Šiva.
Attēlā: Šiva šādā attēlojumā dejo kosmisko deju, – graujot esošo un radot jaunu pasauli
Svarīgi!
Hinduisms šobrīd ir trešā lielākā reliģija pasaulē ar aptuveni 940 miljoniem sekotāju, no kuriem 96% dzīvo Indostānas pussalā. Pārējās pasaules valstīs ir aptuveni 30 miljoni hinduisma sekotāju.
Hinduismam ir vairāki novirzieni, arī hinduisma prakse, piemēram, joga saista tūkstošiem cilvēku. Diskutabls ir jautājums, cik nopietni un kādā līmenī māca un praktizē jogu. Joga nav tikai aerobiska prakse, tā galvenokārt ir garīga prakse.
Attēlā: Hinduistu tempļa iekštelpas mūsdienās
Lielākā daļa indiešu sevi uzskata par hinduistiem, un mūsdienās hinduistu reliģiskie centri izveidojušies arī ārpus Indijas.
Hinduisms mainās un attīstās laika gaitā, piedzīvo pārmaiņas, un ir aktuāls arī mūsdienās.
Arī Latvijā 20.gs. otrajā pusē izveidojās Krišnas apziņas kustības atzars, – šī kustība sakņojas hinduismā un radusies 20. gadsimta laikā.
Attēlā: Krišnas apziņas kustības ticīgo gājiens Rīgas svētkos 2014. gadā
Šādi gājieni Rīgā regulāri vērojami arī tagad.
Hinduisms ietekmējis Indijas lielās reliģijas - budismu un džainismu, kaut arī jau dažus gadsimtus pēc izveidošanās budisms kļuva populārāks citās zemēs – Šrilankā, Ķīnā, Korejā, Japānā, Tibetā u.c., bet Indijā dominējošā reliģija palika hinduisms.
Svarīgi!
Budisms ir reliģija un filozofija, kas izveidojās 5. gs. p.m.ē. Indijā un ir balstīta uz Sidhārtas Gautamas Šākjamuni (Budas) mācības.
Kā vēsta mīts, Gautamas Sidhārtas bērnība un jaunība pagāja pārticībā. 29 gadu vecumā jauneklis nolēma iepazīt patieso dzīvi. Viņš pameta pili un vienas dienas laikā sastapa gan sirdzēju, gan vecu nabagu, gan mirušu cilvēku. Šie iespaidi bija tik spēcīgi, ka viņš nolēma noskaidrot dzīves jēgu un vairākus gadus pavadīja ubaga skrandās un meditēja. Kādu dienu Gautamu Sidhārtu piemeklēja apskaidrība, kas ļāva saskatīt patiesos dzīves ciešanu cēloņus.
Attēlā: Budisma tradīcijā pieņemts, ka apskaidrību simbolizē stāvošā Budas tēls
Turpmākos četrdesmit gadus, līdz pat savai nāvei, Buda klejoja pa Gangas ieleju, pārtikdams no žēlsirdības dāvanām un klāstīdams savu mācību (Budu – skolotāju attēlo sēdošā pozā).
Vairāku gadsimtu gaitā Budas iedibinātā mācība izveidojās par reliģiju.
Indijā budisti kļuva par mūku ordeni. Tiem, kas vēlējās tajā iestāties, bija jāiziet ilgs apmācības posms. Pēc tam topošais mūks noskuva galvu, ietērpās dzeltenās drānās un deva nabadzības un šķīstības zvērestu.
Būt budistam nozīmē atteikties no pasaulīgajiem labumiem, dzīvot askētiski (pieticīgi) un dzīvot klosterī. Budistu mūki ir gan vīrieši, gan sievietes.
Attēlā: Jaunie budistu mūki templī
Budas mācības pamatā ir četras cildenās patiesības:
- Dzīve ir ciešanas.
- Ciešanu cēlonis ir iegribas, kaislības un vēlmes.
- No ciešanām ir iespējams atbrīvoties.
- No ciešanām iespējams atbrīvoties, izejot astoņu posmu ceļu, kam beidzoties cilvēks nonāk līdz nirvānai – visu ciešanu izbeigšanai. Rezultātā cilvēks ir arī atbrīvojies no reinkarnācijas (mūžīgās pārdzimšanas) cikla.
Attēlā: Gulošā Budas tēls simbolizē nirvānas sasniegšanu
Pastāv uzskats, ka Budam izdevās to sasniegt.
Augstākais mērķis budismā ir nirvāna, kā to sludina budisma svētie raksti - Tripitaka (tulkojumā – "Trīs grozi").
Mūsdienās pasaulē ir vairāk nekā 350 miljonu budistu. Budisms ir nostiprinājies gan Āzijas ziemeļos (Ķīnā, Tibetā, Japānā), gan dienvidos (Šrilankā, Kambodžā, Taizemē). Lielākā daļa budistu joprojām dzīvo Āzijā, taču budisms ir izplatīts visā pasaulē.
Budismam laika gaitā un dažādu tautu kultūru ietekmē izveidojušies vairāki novirzieni. Tie iekļauj theravādu, mahājānu, lamaismu u.c.
Mainoties situācijai Indijā, apmēram 6. gs. p.m.ē. izveidojās vēl viena reliģija – džainisms.
Attēlā: Džainistu templis Indijā
Sēdošā figūra tempļa fasādes centrā attēlo Mahāvīru – džainisma mācības aizsācēju.
Džainisma dibinātājs – Mahāvīra Vardhamāna jeb zināms arī kā Džini Mahāvīra. Tieši no viņa vārda arī cēlies reliģijas nosaukums.
Mahāvīra Vardhamāna esot dzīvojis Ziemeļindijā, kaut ir iespējams, ka viņš ir bijis tikai šīs kustības reformators. Reliģiju pētnieki uzskata, ka šī reliģija ir senāka - tās izcelsmi saista ar Indijas senāko iedzīvotāju (skat. iepriekšējo teoriju) kultūru.
Sludinot dzīvības neiznīcināšanu, reliģijas sekotāji nelieto uzturā neko, kas prasījis dzīvības iznīcināšanu. Tādēļ džainisti ir vegāni, piekopj askētismu u.c.
Džainisms bija viens no pirmajām kustībām, kas grāva Vēdu autoritāti, sludinot savu patiesību - dzīvu būtņu neiznīcināšanu (ahimsu).
Džainisma piekritēji visā pasaulē ir aptuveni 6 miljoni, no kuriem 3,5 miljoni dzīvo Indijā.
Attēlā: Džainisma mūki
Mutes aizsegi tiek lietoti, lai nejauši mutē neielidotu kāds kukainis, slotiņa - lai noslaucītu no ceļa un nesamītu kādu dzīvu radību.
Piektā lielākā organizētā reliģija pasaulē, ko 15. gs. Pendžābas reģionā Indijā izveidoja guru Nānaks un deviņi viņa sekotāji - sikhu guru, ir sikhisms. Tā veidojās musulmaņu valdīšanas laikā.
Sikhisma aizsācējs Nānaks, kļūdams par klaiņojošu askētu, smēlās pieredzi un savā reliģijā izmantoja citu reliģiju elementus: Ziemeļindijas svēto tradīcijas, musulmaņu un kristiešu reliģiju ticību vienam Dievam, turbānu un lūgšanas krelles, oranžsarkano tērpu.
Nānakas mācībā Dievs ir persona, kas visur ir līdzās. Pestīšana nevar notikt ar ārišķīgiem rituāliem un lūgšanām, kā tas notiek citās reliģijās, – dzīvot tikumīgi iespējams arī bez rituāliem.
Attēlā: Sikhu jeb sikhisma sekotāji mūsdienās
Nānaks mācīja, ka karmas likums ir spēkā, cilvēki piedzīvo savu darbu sekas, bet šajā pasaulē var atdzimt ar paklausību Dievam un vadot morālu dzīvi. No saviem sekotājiem viņš prasīja disciplīnu, paklausību, arī aizliedza lietot alkoholu un tabaku.
Pestīšanai ir vajadzīgs guru jeb dievišķais skolotājs, kurš ir dieva balss. Pamodinot dievišķo, apgaismotā persona skatās sevī un pasaulē, saskatot harmoniju jeb dievišķo kārtību.
Attēlā: Sikhisma simbols – khanda
Khanda jeb abpus-griezīgs zobens simbolizē ticību patiesības spēkam. Aplis – mūžības un vienotības simbols. Izliektie zobeni simbolizē karotāja garu.