Dažādos Indijas vēstures attīstības posmos nozīmīga loma bija hinduismam.
Seno āriešu ticība līdzinājās ēģiptiešu un citu seno sabiedrību priekšstatiem. Viņu dievi bija dažādi dabas spēki. Dievu pielūgšana izpaudās upurēšanas un ziedošanas rituālos.
Svarīgi!
Senindiešu svēto rakstu grāmatas sauc par Vēdām, tāpēc arī laiku no 1500. līdz 500.g. p.m.ē. dēvē par vēdisko laikmetu.
Vēdiskais periods sākās līdz ar āriešiem, kuru sabiedrībā Vēdas sākotnēji pastāvēja mutvārdu formā, bet vēlāk tika pierakstītas.
Attēlā: Rigvēdas - Vēdu senākās daļas mūsdienu izdevums tās orģinālvalodā - sanskritā
Sanskrits ir viena no senākajām indoeiropiešu valodām.
Vēdas - pirmā no to grāmatām - Rigvēda ir vissenākā indiešu literatūra un vissvētākie hinduisma raksti, ko arī dēvē par himnām dieviem, jo bez tām nenotiek neviena hinduistu reliģijas ceremonija. Rigvēda sastāv no 1017 galvenajām un 11 papildu himnām.
Vēdas ir arī labs Senās Indijas vēstures avots, jo citu rakstisku liecību par šo laikmetu nav.
Attēlā: Rigvēdas manuskripts - sanskrita rakstība
Pastāv 4 vēdu krājumi:
- Rigvēda (lūgšanas un himnas);
- Jadžurvēda (upurceremoniju un ziedošanas pamācības);
- Sāmavēda (skandēšanas grāmata);
- Atharvavēda (buramvārdu krājums, kas īpaši neatšķiras no citu tautu folkloras).
Samhiti (krājumi) - šo četru vēdu apvienojums.
Laika gaitā vēdām tika pievienoti arī skaidrojumi, komentāri un piezīmes:
- Brahmanas - priesteru komentāri, rituāla izskaidrojumi prozā;
- Aranjanas - vientuļnieku skaidrojumi;
- Upanišadas - senindiešu gudro filozofiski traktāti, vēdu izskaidrojumi prozā un dzejā.
Joprojām tiek izdoti gan Vēdu, gan to papildinājumu tekstu uzlaboti tulkojumi dažādās valodās.
Vēdas pieņem kā garīgo atklāsmi, kā dogmu - tātad kā absolūtu patiesību - neapšaubāmu un neapstrīdamu.
Jau vēdiskajā literatūrā var atrast informāciju par varnām - sociālajām grupām Indijā, no kurām savukārt radušās kastas, kas vēl pastāv mūsdienu Indijā. 1948. gadā diskriminācija uz kastas piederības pamata tika aizliegta, bet praksē tā joprojām mēdz pastāvēt.
Svarīgi!
Varna (vēlāk izveidojies apzīmējums - kasta) ir noslēgta kopa, kuras iekšienē pastāv stingri likumi, kas nosaka katra cilvēka uzvedību, kolektīvo atbildību un varnas locekļu aizsardzību. Varnu sistēma Indijā pastāv joprojām.
Attēlā: Indijas sabiedrības četru varnu attēlojums
Varnas cieši saistās ar reinkarnāciju - mācību par atdzimšanu. Ja cilvēks godprātīgi un labdabīgi nodzīvojis dzīvi savā varnā, pārdzimstot nākošajā dzīvē, ir cerības iekļūt augstākā varnā.
Zemākais Indijas sabiedrības slānis - nepieskaramie - nav iekļauts šajā sabiedrībā, kuras pamatus senatnē izveidoja ārieši; nepieskaramie ir sociāli izolēti - viņi veic netīrākos darbus. Citu varnu piederīgie neaizskar viņu mantas, lai izvairītos no "netīrības".
Ievērojamākie indiešu eposi ir "Rāmajāna" un "Mahābhārata", kas tika sarakstīti agrāk par Homēra slavenajiem eposiem ("Īliada" un "Odiseja").
"Mahābhārata" ir viens no diviem nozīmīgākajiem sanskrita eposiem Senajā Indijā. "Mahābhārata" tiek uzskatīta par garāko eposu pasaulē. Tās 100 000 vārsmās ir aptuveni trīs miljoni vārdu.
Attēlā: "Mahābhāratas" ilustrācija - Krišna (zilā krāsā) vada kara ratus
Krišnas veidolā uz zemes bija ieradies dievs Višnu - tā ir viena no Višnu avatārām (parādīšanās formām).
"Mahābhāratā" ir stāstīts par asiņainām kaujām un valdnieka gaitām. Nozīmīgs motīvs ir liktenis un tā visaptverošā ietekme uz cilvēka izvēli, rīcību un visu dzīvi kopumā.
Pastāv uzskats, ka šo eposu sacerējis Vjāsu, tomēr par to īstas pārliecības nav, jo, kā zināms, agrākajos laikos eposs izplatījās mutvārdu ceļā un šaubas rada tā grandiozais apjoms, ko nez vai varēja sacerēt viens autors.
Otrs ievērojamākais eposs ir "Rāmajāna", kas aizsākts rakstīt ne agrāk par 300. g. p.m.ē. un pabeigts 1. gs. p.m.ē.
Indieši uzskata, ka eposa autors ir dzejnieks Vālmīki, lai gan noskaidrots, ka eposs veidojies tautā - mutvārdu daiļradē.
Attēlā: "Rāmajānas" ilustrācija
Eposā ir stāstīts par dievišķo varoni Rāmu un par viņa cīņām, cenšoties atbrīvot savu sievu Sītu no milžu karaļa Rāvana gūsta.
"Rāmajāna" ir sadalīta septiņās grāmatās un sastāv no 24 tūkstošiem distihiem (dzejas forma ar noteiktu pantmēru, divrinde).
Abi eposi ir spilgti dokumenti par Senās Indijas vēsturi, dabu un tradīcijām. No tiem var spriest par cilvēku dzīvi un paražām, jo citu seno indiešu dokumentāciju nav. Viņi uzskatīja, ka tas nav nepieciešams, pat noliedza to - hinduisma izpratnē viena no daudzajām dvēseles dzīvēm nav tik nozīmīga, lai to dokumentētu.