Mūsdienās Indija ir plaši un blīvi apdzīvota zeme ar daudzām un dažādām kultūrām, reliģijām, valodām, arī dažādas izcelsmes iedzīvotājiem.
Attēlā: Pārpildīts sabiedriskais transports ir Indijas ikdiena
Indija iedalāma divos lielos apgabalos: Indostānas pussalas dienvidu daļa Dekāna atrodas tropiskajā joslā; Ziemeļu daļā valda kontinentāls klimats, kam raksturīga gan tropiska tveice, gan zema gaisa temperatūra kalnu apgabalos.
Attēlā: Himalaju kalni - pasaulē augstākie kalni
Himalaji norobežo Indostānas pussalu ziemeļos, rietumos - Indas upe, austrumos - Ganga
Ganga kopš seniem laikiem tiek dēvēta par svēto upi, jo tā ir rāma un tā nenodara postu ar negaidītiem plūdiem. Tās ielejā ir auglīga zeme. Abu upju ielejās veidojās indiešu civilizācijas senākie centri.
Civilizācijas Indijas ziemeļrietumos pastāvēja vienlaikus ar civilizācijām dienvidu Divupē un Nīlas ielejā.
Attēlā: Ganga - svētā upe
- Ap 2500. g. p.m.ē. veidojās pirmā civilizācija Indas ielejā.
- Ap 1500. p.m.ē. Ziemeļindijā ienāk āriešu ciltis.
- Ap 563-483. p.m.ē. Sidhārtas Gautamas (Budas) dzīves laiks.
- 322-185. p.m.ē. Maurju impērija.
- 320. – 550. g. m.ē. – Guptu impērija.
- 8. gs. sākums – arābu iebrukumi.
Ap 2500. g. p.m.ē. auglīgajā Indas upes ielejā, kas atrodas mūsdienu Pakistānas teritorijā, apmetās zemkopji. Viņi ierīkoja kanālus, lai regulētu plūdu ūdeņu novadīšanu un vairotu zemes auglību. No zemkopju apmetnēm izauga pirmās pilsētas.
Attēlā: Senā Harapas pilsēta (rekonstrukcija)
Harapa un Mohendžodaro bija lielākās no vairāk nekā 40 šādām pilsētām.
Harapas un Mohendžodaro platība pārsniedza 2 kvadrātkilometrus un katrā no tām bija vairāk nekā 35 000 iedzīvotāju. Abas pilsētas bija nocietinātas, tur atradās tempļi, dzīvojamās mājas un sabiedriskās pirtis ar centrālapkures sistēmu. Indas ielejas pilsētām bija regulārs plānojums ar paralēlām ielām, kuru malās uz terasēm pacēlās mājas – gan vienstāvu, gan divstāvu. Pilsētu uzplaukums turpinājās apmēram 1000 gadu.
Indas ielejas civilizācija pastāvējusi līdz 1700. g. p.m.ē. Nezināmu iemeslu tā dēļ gāja bojā.
Attēlā: Arheologu atrastās Harapas drupas
Pastāv dažādi uzskati, kāpēc senā civilizācija aizgāja bojā: vieni vēsturnieki uzskata, ka to iekaroja ārieši, bet citi - ka tam par iemeslu bija ilgstoši plūdi un zemestrīces.
Indas ielejas civilizācijas pastāvēšanas laiks bija Indijas bronzas laikmets. Par to liecina arheoloģiskajos izrakumos uzietie prasmīgi apstrādātie vara un bronzas trauki un arī zelta un sudraba rotaslietas (skat. att. zemāk). Pārsteidzošs bija arheologu atrastais bronzas daudzums, ko senie iedzīvotāji pat eksportēja.
Attēlā: Juvelierizstrādājumi no senās Harapas
Indas ielejas kultūrā bija attīstīta māksla. Ir atrastas dažas akmenī izcirstas skulptūras, ar kurām, iespējams, aizsākušās Indijas tēlniecības paražas.
Populāra bija trauku izgatavošana, kur izmantoja podnieku ripu, bet pašus traukus krāšņi apgleznoja. Apgleznošanai parasti lietoja melnu krāsu, izmantojot dzīvnieku stilizētus attēlus, arī augu vai ģeometriskos ornamentus.
Attīstīta bija arī zīmogu izgatavošana; domājams, - katrai zīmei varētu atbilst alfabēta burts. Zīmogi ir kvadrātveida (apmēram 4x4 centimetri) ar dzīvnieku, dievību, augu un citiem attēliem (skat. att. zemāk).
Attēlā: Indas ielejas zīmogi
Senās rakstības zīmes vēl nav atšifrētas.
Mohendžodaro iedzīvotāji nodarbojās ar zemkopību, lopkopību, amatniecību un tirdzniecību. Viņiem bija tirdznieciski sakari ar Divupi – par to liecina Irākā atrastie senindiešu zīmodziņi, kas senajos laikos pildīja īpašnieka paraksta lomu. Tie ir arī vienīgie līdz šim atrastie rakstības paraugi.
Indijas ielejas raksts sastāv no aptuveni 270 zīmēm un nav līdzīgs nevienai no pazīstamajām rakstības sistēmām. Tas joprojām nav atšifrēts.
Attēlā: Senidiešu rakstu zīmes uz zīmoga
Nevienai senajai civilizācijai nebija tik labs pilsētu plānojums kanalizācijas, atkritumu izvadīšanas un ūdensapgādes ziņā, kā Senajā Indijā. Mohendžodaro iedzīvotāji bija izveidojuši pirmo kanalizācijas sistēmu pasaulē. Viņu mājām bija vannasistabas un tualetes telpas. Notekūdens tika novadīts uz caurulēm, kas atradās zem ielas seguma.
Arī ielas tika izbūvētas pēc noteikta plāna (galvenie satiksmes ceļi iet no dienvidiem uz ziemeļiem, bet galvenās iela bija apmēram 800 metru gara un ap 9 metrus plata, līdzinoties īstai maģistrālei).
Attēlā: Mohendžodaro pilsētas plānojums
Pārsteidzoši interesants ir seno vannasistabu iekārtojums - tīrais ūdens tika pievadīts pa caurulēm, bet netīrais aizvadīts pa citām caurulēm ārpus pilsētas (pati vanna bija izgatavota no ķieģeļiem). Katrai mājai bija sava aka un vietas, kur visi varēja ņemt ūdeni.
Attēlā: Senā Indija un tās valstiskie veidojumi
Indostānas pussalā ap 1700.g. p.m.ē. ieceļoja ciltis no Rietumāzijas stepēm. Ienācēji sevi dēvēja par āriešiem. Viņi galvenokārt nodarbojās ar klejotājlopkopību, taču pakāpeniski arvien lielāku nozīmi ieguva zemkopība un amatniecība.
Āriešu sabiedrībā sena tradīcija noteica, ka, saskaņā ar dievu iedibināto kārtību, sabiedrība ir sadalīta četrās kārtās jeb varnās: priesteri (bramīni), karavīri (kšatriji), zemnieki, amatnieki un tirgotāji (vaišjas), kalpotāji (šudras).
Attēlā: Āriešu sabiedrības iedalījums varnās.
Ārpus varnām atradās tā saucamie atstumtie jeb nepieskaramie, kas bija pilnīgi beztiesīgi. Daži vēsturnieki pieļauj, ka par nepieskaramajiem kļuva Indijas senākās pilsētu civilizācijas piederīgie.
Indijas rietumu daļa piedzīvoja uzbrukumus no rietumu kaimiņiem. Daļu Indas ielejas pakļāva Persijas valdnieks Dārijs I.
4. gs. otrajā pusē p.m.ē. tā nonāca Aleksandra Lielā impērijas sastāvā.
323. g. p.m.ē. pēc Aleksandra nāves impērijā sākās jukas.
To izmantoja Čandragupta Maurju, kas izveidoja savu valsti (skat. att. zemāk) un iedibināja Maurju dinastiju. Šīs dinastijas izcilākais valdnieks bija Čandraguptas mazdēls Ašoka, kurš valdīja 41 gadu un izveidoja pirmo impēriju Indijas vēsturē. Ap 320. g. m.ē. tika izveidota Guptu dinastijas valsts, kas aptvēra gandrīz visu Indijas ziemeļu un austrumu daļu. Guptu impērija pastāvēja vairāk nekā divus gadsimtus. Tas bija indiešu kultūras zelta laikmets.
Tika izveidota decimālā skaitīšanas sistēma un ciparu rakstība, kas ar arābu starpniecību vēlāk izplatījās arī Eiropā, un mēs to lietojam joprojām.