Persijas impērija jeb Pirmā persiešu impērija tika izveidota 6. gs. un pastāvēja līdz 4. gs. p.m.ē.
Persieši dzīvoja uz austrumiem no Senās Divupes, tagadējā Irānas teritorijā (skat. karti zemāk). Viņu valoda bija līdzīga mūsdienu irāņu valodai.
Attēlā: Persijas impērija un karaliskais ceļš no Sūzām līdz Sardāsai
Par Persijas senāko vēsturi galvenokārt vēsta grieķu vēsturnieka Hērodota darbi un arheoloģiskie atradumi.
Svarīgi!
6. gs. p.m.ē. izveidojās Persijas valsts. Tās dibinātājs Ahemenīdu dinastijas valdnieks Kīrs II pakļāva savai varai arī kaimiņtautas un Mazāzijas grieķu pilsētas.
539. g.p.m.ē. viņš ieņēma Babilonu, atbrīvoja no gūsta ebrejus un ļāva viņiem atgriezties dzimtenē. Kīra II un viņa dēla Kambīza valdīšanas laikā persiešu karaspēks, kur liela nozīme bija jātniekiem, iekaroja arī Feniķiju, Palestīnu un Ēģipti.
Persija kļuva par vienu no pirmajām pasaules lielvalstīm.
Attēlā: Persijas karavīru attēlojums mākslā
Atradums Persijas valdnieka Dārija I pils drupās Sūzās
Dārijs I bija varenākais Persijas valdnieks.
Valdniekam Persijā bija neierobežota vara, jo viņš izdeva likumus un bija augstākais tiesnesis. Dārijs I pievērsa lielu vērību valsts pārvaldei - viņa rīkojumu izpildi pārraudzīja milzīgs skaits amatvīru. Persija tika sadalīta 20 provincēs – satrapijās. Tām iecēla pārvaldniekus – satrapus.
Iekarotās zemes bija spiestas regulāri maksāt nodevas valdnieka kasē.
Attēlā: Dārijs I - Persijas valdnieks (522. - 486. p.m.ē.)
Dārijs I algoja lielu skaitu ziņotāju – „valdnieka ausis un acis”, ar viņu palīdzību centās pārraudzīt dzīvi satrapijās. Valdnieks bija arī karaspēka virspavēlnieks. Kara gadījumā katra satrapija deva noteiktu skaitu karavīru. Pakļautās zemes maksāja lielas nodevas, tāpēc persieši dzīvoja zināmā labklājībā.
Paplašinot savas lielvalsts teritorijas, Dārijs I iekaroja Indijas ziemeļrietumu daļu un gribēja pakļaut arī Grieķiju. Tomēr vēsturiskajā kaujā pie Maratonas skaitliski daudz mazākā grieķu armija uzvarēja milzīgo Persijas karaspēku. (Plašāk - tēmā par Seno Grieķiju.)
Attēlā: Grieķu (zilā krāsā) un persiešu (sarkanā krāsā) kaujas vienību izkārtojums un uzbrukumu virzieni Maratonas laukā
Ne Dārija, ne viņa pēcnācēju vairākkārtējie uzbrukumi grieķu apdzīvotajai zemei nesalauza grieķu pilsētvalstu pretestību.
Dārija I saimnieciskā politika veicināja valsts attīstību - valstī būvēja ceļus un ierīkoja pastu.
Ceļiem bija gan saimnieciska, gan militāra nozīme. Galvenā maģistrāle, karaliskais ceļš, veda no Sūzām uz Sardāsu Mazāzijā. Ārkārtas gadījumos, kad draudēja dabas katastrofa vai sacelšanās, izmantoja tā saucamo uguns pastu – citu pēc cita iededzināja ugunskurus un noraidīja trauksmes signālus.
Lai varētu veiksmīgāk izmantot floti un nodarboties ar tirdzniecību, izbūvēja kanālu, kas savieno Nīlu un Sarkano jūru. Dārijs I ieviesa naudu – dārikus.
Attēlā: Dārija I nauda - dāriks
Sūzās un Persepolē tika izbūvētas valdnieka rezidences.
5. gs. p.m.ē. sākās Persijas valsts pagrimums. Persijas lielvalsts bija pastāvējusi gandrīz divarpus gadsimtus.
No visām dienām persiešiem pati ievērojamākā ir tā, kurā tie dzimuši. Šajā dienā galdā jāliek bagātīgāks mielasts nekā citās. Turīgi ļaudis tad ceļ priekšā krāsnī izceptu veselu vērsi, zirgu, kamieli un ēzeli, nabadzīgākie – sīklopus. Par krietniem vīriem viņi vispirms atzīst drošsirdīgus kareivjus, pēc tam tos, kuriem daudz dēlu, tam valdnieks katru gadu sūta dāvanas. Pēc viņu domām, jo vairāk ļaužu, jo labāk. Sākot ar piekto dzīvības gadu līdz divdesmitajam, viņi zēniem māca tikai trīs lietas – jāt, šaut ar loku un runāt patiesību. Līdz piektajam gadam tēvs dēlu nemaz nedabū redzēt, jo tas dzīvo kopā ar sievietēm. Tā dara, lai tēvam nesagādātu ciešanas, ja dēls šajā laikā nomirtu.
(Grieķu vēsturnieks Hērodots (5.g. p.m.ē.) par persiešu paražām.)
Attēlā: Persiešu pilsētas Persepoles drupas - ieejas portāls valdnieka pilī
539. g. p.m.ē. Persija bija milzīga impērija. Valdnieks Kīrs lika uzbūvēt galveno – Valdnieka ceļu, kas veda no Sardāsas Mazāzijā līdz Persijas galvaspilsētai Sūzām (skat. karti tēmas sākumā).
Darbojās kurjeri – jātnieki vai skrējēji. Gar ceļa malām bija vairāk nekā 100 pasta stacijas, kur varēja nomainīt zirgus. Visu aptuveni 2400 km garo ceļu varēja veikt 9 dienās. Salīdzinājumam: karavānas vai ceļotāji šo attālumu veica vairāk nekā 3 mēnešos.
Nekas pasaulē tik ātri nepārvietojas kā persiešu kurjeri, nekas nevar likt šķēršļus viņu ātrumam, kurš viņiem jāveic – ne nauda, ne lietus, ne karstums, ne tumsa. Pirmais jātnieks nodod ziņu otrajam, otrais – trešajam un tā tālāk, no rokas rokā, visā līnijā, līdzīgi kā grieķi nodod uguni skriešanā ar lāpām (Hērodots (6.gs. p.m.ē.) par persiešu pastu).
330. g. p.m.ē. Persiju iekaroja Maķedonijas Aleksandrs. Persijas impērija beidza pastāvēt.
Attēlā: Vēsturiskās kaujas, kur Maķedonijas Aleksandrs guva uzvaru pār Persijas valdnieka Kīra karaspēku, attēlojums antīkajā mākslā
Mozaīkas labajā pusē attēlots bēgošais valdnieks Kīrs, bet kreisajā pusē - nebojātajā fragmentā zirga mugurā redzams Aleksandrs.