Romā cildināja zemkopja darbu, turpretī amatniecību un tirdzniecību uzskatīja par brīvam romietim ne visai piemērotu nodarbošanos.
Tā kā visur tika nodarbināti vergi, tad brīvam cilvēkam Romā atrast darbu nebija viegli. Vienkāršie romieši galvenokārt strādāja būvniecībā vai kādā darbnīcā.
Attēlā: Celtnieki tempļa būvniecībā
Ienesīgākā nodarbošanās bija vilnas audumu izgatavošana un mazgāšana, jo visi – no senatora līdz vergam – ģērbās vilnas drēbēs.
Svarīgas amatniecības nozares bija arī linu audumu izgatavošana un maizes cepšana.
Maizes ceptuves un dzirnavas parasti darbojās visu diennakti. Tur strādāja gan brīvie pilsoņi, gan vergi. Vispirms graudi tika samalti, tad iegūtos miltus izsijāja un veidoja mīklu. Maizniekmeistars deva norādījumus, kādus klaipus veidot, un tad atlika tikai ielikt maizi krāsnī (skat. att. zemāk).
Attēlā: Maizes cepēji darbā, fonā kreisajā pusē redzama graudu malšana, labajā pusē - izcepto maizi liek grozos un nes pārdošanai
Romā maizi cepa tikai no kviešu miltiem. Maizes kvalitāti noteica pēc tā, cik smalki milti bija samalti. Gatavo produkciju pārdeva maizes veikaliņos (skat. att. zemāk) vai tā tika iznēsāta apkārt. Parasti maizi pārdeva pats meistars, taču reizēm meistara vietu ieņēma edils, kurš izdalīja naudu nabadzīgajiem. Tā kā Romā daudziem nabadzīgajiem iedzīvotājiem nebija darba, tad valsts stingri kontrolēja maizes cenas.
Izdalot pārtiku par velti vai pārdodot to par pazeminātām cenām, romieši centās novērst noziedzību.
Attēlā: Maizes tirdzniecība. Attēlojums Senās Romas laika freskā Pompejos
Gan amatniekam, gan tirgotājam bija jābūt patstāvīgam, jāspēj riskēt un smagi strādāt.
„Esi sveicināta, peļņa!” – tāds uzraksts sagaidīja apmeklētājus pie kādas tirgotāja mājas Pompejos.
Tirdzniecība īpaši uzplauka 1. gs. beigās un 2. gadsimtā.
Romas amatnieki un tirgotāji kļuva bagāti, bet neiemantoja aristokrātisko cieņu.
Romas iedzīvotāju labklājību nodrošināja preču ievešana no provincēm, gan arī tirdzniecība ar Indiju, Ķīnu, kā arī Baltijas jūras piekrastes tautām. Baltijas jūras dzintars Senajā Romā tika augstu vērtēts, piemēram, imperators Nērons ļoti lepojās, ka viņam izdevies iepirkt tik daudz dzintara, ka bija iespējams ar to izrotāt Kolizeju.
Attēlā: Dzintara gredzens no Senās Romas
Dažādās preces romieši iepirka par sudraba vai zelta monētām, tikai reizēm maksāja ar amatniecības izstrādājumiem.
Pirms monētu ieviešanas par galveno maksājumu līdzekli kalpoja lopi, bet vēlāk – vara stieņi. Īsta nauda parādījās 5. gs. vidū p.m.ē.
Republikas laikā uz monētām attēloja vilceni ar diviem mazuļiem vai romiešu dievus – Marsu un Jupiteru. Monētas otrajā pusē bija attēlots kuģis vai tā fragments.
Attēlā: Senās Romas monētas ar vilku māti un dievišķajiem dvīņiem - Romas dibinātājiem
Jūlijs Cēzars bija pirmais, kurš deva rīkojumu uz monētām attēlot savu portretu. Kopš tā laika ikviens Romas imperators uzskatīja par svarīgu izkalt monētā savu attēlu.
Sakariem ar provincēm un citām valstīm izmantoja ceļus, pa kuriem vergi nogādāja vēstules pie adresāta. Oktaviāna Augusta valdīšanas laikā (27. g. p.m.ē. – 14. m.ē.) uz galvenajiem ceļiem ierīkoja valsts pasta stacijas, kuru iedzīvotājiem bija jāgādā par pasta kalpotāju zirgiem, pārtiku un naktsmītni. Pastu no vienas stacijas citā nogādāja gan jātnieki, gan jauni, spēcīgi vergi, kam dienā bija jāveic 30 km attālums.
Attēlā: Daudzviet vēl ir saglabājušies un tiek uzturēti Senās Romas laikā uzbūvētie ceļi. Attēlā redzams Apijas ceļš (via Appia)
Svarīgi!
Latīņu valodas, romiešu kultūras un tradīciju pārņemšanu dēvē par romanizāciju, tā skāra Romas impērijas rietumu daļu.
Latīņu valodas apgūšanu veicināja gan tirdznieciskie sakari, gan romiešu uzturēšanās provincēs. Provinču iedzīvotāji latīņu valodu vienkāršoja, uz latīņu valodas bāzes vēlāk attīstījās itāļu, spāņu u.c. rakstu valodas – dažādi latīņu valodas paveidi bija sākums tā sauktajām romāņu valodām.
Pēc romiešu parauga provincēs būvēja cietokšņus, daudzstāvu namus, teātrus, sabiedriskās pirtis – termas, kanalizācijas un ūdensvada sistēmas un tiltus.
Attēlā: Romas impērijas laika ūdensvads un tilts Francijā
Romu ar provincēm saistīja ceļu tīkls un vienotais tirgus.
Romanizāciju veicināja arī karadienests, jo armijā dienēja arī pakļauto tautu iedzīvotāji. Katru gadu daudzu gadu garumā viņi sarunājās latīņu valodā, latīņu valodā tika dotas komandas.
3. gs. sākumā vairums provinču iedzīvotāju ieguva romiešu tiesības.
Attēlā: Romas impērijas aptvertā teritorija (zemes ārpus Apenīnu pussalas - provinces) un tirdzniecības ceļi
Provinces uzskatīja par ienākumu avotu, tās maksāja nodevas. No provincēm piegādāja labību, mājlopus, audumus, zeltu un sudrabu. Provincēm bija jāuztur pārvaldnieks un viņa kalpotāji. Pārvaldnieku neviens nekontrolēja, daudzi no viņiem izmantoja ietekmi, lai vairotu savu bagātību. Kukuļņemšana, mākslas darbu piesavināšanās un laupīšana pārvaldnieku vidū bija parasta parādība.
Roma ekonomiski varēja pastāvēt pateicoties milzīgajam importam. Viens lauksaimniecībā nodarbinātais pilsonis varēja paēdināt tikai divus līdz trīs pilsoņus.
Attēlā: Romas patriciešu viesības. Attēlojums mākslā
Romietis ēda no kviešu (kas izauguši Sicīlijā un Ziemeļāfrikā) miltiem ceptu maizi, pusdienās – Gibraltārā ķertas zivis; vara (ko ieguva Spānijā) katlos un kastroļos gatavoja ēdienu, izmantojot Āfrikā iegūto augu eļļu. Lietoja traukus, ko atveda no Gallijas. Dzēra spāņu un galliešu vīnus. Bagātais pilsonis valkāja apģērbu no Millētā iegūtās vilnas un Ēģiptē austa auduma, sievas greznojās ar Ķīnas zīdu un Indijas pērlēm, smaržojās ar smaržām, kas ievestas no Arābijas pussalas dienvidiem. Ēda arī indiešu piparus un Āfrikas medu. Uz galdiem, izgatavotiem no Āfrikas citrusa koka, tiem tika pasniegts ēdiens uz paplātes, darināts no spāņu sudraba, bet Sicīlijas vīns – sīriešu stikla traukos. Mazāzijas akmeņlauztuvēs ieguva marmoru, no visas pasaules ieveda visdažādākās koka šķirnes, mēbeles greznoja ar Āfrikas ziloņkaulu, izstādīja no Grieķijas atvestas skulptūras.
(Kultūrvēsturnieks Andris Rubenis par tirdzniecību Senajā Romā. 1999. gads)