Par visgodājamāko nodarbošanos Romā uzskatīja zemkopību. Cīņa par zemi bija viens no iemesliem, kāpēc romieši daudz karoja. Pakļauto teritoriju iedzīvotājiem atņēma labākās zemes.
Saimniecības senajā Itālijā bija dažādas – gan nelielas zemnieku saimniecības, gan lielo īpašnieku muižas.
Svarīgi!
Vēlāk – mūsu ēras sākumā – uzplauka lielsaimniecības, ko sauca par latifundijām (latīņu valodā latus fundus – liels lauku īpašums).
Attēlā: Latifundija Romas impērijas laikā. Rekonstrukcija
Vairumam zemnieku piederēja 20 – 30 jugeru (1 jugers – ¼ hektārs) lielas saimniecības. Tajās audzēja labību – kviešus un miežus. Ar iegūto ražu pietika ģimenei, bet pārpalikumu pārdeva pilsētas tirgū.Zemnieki audzēja arī dārzeņus – kāpostus, sīpolus, ķiplokus, bietes, redīsus, rāceņus un pupas.
Nauda bija nepieciešama to lietu iegādei, kuras nevarēja izgatavot paši.
Auzas romieši uzskatīja par nezāli, arī rudzus neatzina, jo mēdza teikt, ka rudzu maizi var ēst tikai bada laikā.
Attēlā: Olīvkoki Itālijas laukos
Katrā dārzā bija vismaz pāris olīvkoku. Olīvas lietoja gan svaigā, gan marinētā veidā. No tām ieguva arī eļļu.
Audumu izgatavošanai audzēja linus.
Saimniecībās turēja mājlopus. Vēršus galvenokārt izmantoja braukšanai un zemes apstrādāšanai. No kazām un aitām ieguva vilnu, sieru un pienu. Pārtikā lietoja arī cūkgaļu.
Brīvie zemnieki savus laukus apstrādāja paši. Dažkārt zemnieki izmantoja vienu vai divus vergus.
Attēlā: Zemnieku darbs saimniecībā - vīnogu novākšana. Senās Romas mozaīka
Bieži vien zemnieki bija spiesti pārdot savu zemi parādu dēļ. Vasarā izputējušie zemnieki vēl varēja salīgt darbu bagāto romiešu muižās. Parasti gan muiža iztika ar vergiem. Turklāt brīvam romietim tad nācās strādāt kopā ar vergiem, kurus izrīkoja muižas pārvaldnieks – arī vergs.
Ilgajos kara gados, kurus zemnieki pavadīja armijā, viņi bija pieraduši pie citas dzīves. Karošana saistījās ar piedzīvojumiem un varonību. Savukārt laukos bija smagi jāstrādā.
Zemnieku izputēšanu veicināja:
1. ilgstošie kari tālu no Romas;
2. neražas un lopu sērgas;
3. lēta labība no provincēm.
Attēlā: Senā Roma, kur sablīvētajā pilsētas apbūvē labi pamanāmi ir Kolizejs un cirks - stadions zirgu skriešanās sacīkstēm. Rekonstrukcija
Zemnieku vidū klīda nostāsti par to, cik laba dzīve esot Romā. Par Romas vienkāršās tautas labvēlību vēlēšanās, lai iegūtu augstus amatus, bieži vien sacentās bagātie romieši. Viņi dalīja pārtiku, rīkoja svētkus un izrādes. To padzirdējuši, zemnieki savāca savu mantību un kopā ar ģimeni devās uz Romu.
Vēsturnieki uzskata, ka apmēram trešā daļa Romas iedzīvotāju bija kādreizējie zemnieki.
Kopš 2. gs. p.m.ē. laukos uzplauka vidēja lieluma muižas. Muižā bija saimniecības ēkas un kunga nams, kur saimnieks apmetās, kad atbrauca pārlūkot darbus muižā.
Attēlā: Turīga romieša lauku nams. Rekonstrukcija
Muižu pārvaldīja pārvaldnieks – uzticams vergs. Viņam bija jāprot visi lauku darbi, jāprot lasīt, rakstīt un rēķināt. Sieviešu darbus muižā pārzināja pārvaldnieka sieva. Muižas laukus parasti apstrādāja vergi.
Muižā audzēja labību.
Tā kā pēc iekarojumiem Romā ieplūda lēta labība no provincēm, Itālijas muižās sāka audzēt vīnogas un olīvas.
Piepilsētas muižās bija plaši augļu dārzi ar vīģēm, granātkokiem un bumbierēm. Audzēja arī garšvielas un ziedus. Lielāko daļu no produkcijas pārdeva.
Attēlā: Granātkoki Itālijas dārzā
Muižu īpašnieki bija bagāti un parasti dzīvoja Romā.
Brīvo zemnieku saimniecības ar laiku gandrīz izzuda. Zeme bija nonākusi lielo zemes īpašnieku rokās. Latifundijas aizņēma milzīgas platības. Šos īpašumus apstrādāja vairāki tūkstoši, pat desmit tūkstoši cilvēku. Kunga nams bija nocietināts cietoksnis ar noliktavām, cietumu un savu pārvaldi.
Svarīgi!
Zemnieki, kuri bija zaudējuši savu zemi vai kuriem tās bija maz, sāka to nomāt no lielajiem zemes īpašniekiem. Par to viņi maksāja nomas maksu. Šādus nomniekus sauca par koloniem.
Aiziet no zemes īpašnieka drīkstēja tikai tad, ja nebija parādu. Parādi no tēva varēja pāriet dēlam. Pamazām daudzi koloni kļuva par atkarīgiem zemkopjiem un zaudēja brīva cilvēka tiesības.
Attēlā: Vienkāršā zemnieka mājoklis. Rekonstrukcija
Māju vienkāršie zemnieki būvēja no koka vai māla, tās jumts bija no niedrēm vai salmiem. Istablietas bija vienkāršas – galds, kāds sols, dažas gultas vai lāviņas, kāda kaste drēbēm.
Galvenā pārtika bija bieza prosas, miežu vai pupu miltu putra. Ēda arī rupju kviešu vai miežu maizi. Vārīja lēcu vai sīpolu viru, arī patērēja daudz sakņu, salātu un pākšaugu.
Gaļa zemnieku galdā bija reta, galvenokārt tikai svētkos. Kā aizdaru maizei un putrai lietoja olīveļļu. Klāt piedzēra ūdeni vai ar vīnu atšķaidītu ūdeni.
Attēlā: Attēla labajā pusē redzams vienkāršo romiešu apģērbs
Iespēja salīdzināt, kā tas atšķīrās no bagāto romiešu tērpiem. Bruņukreklā redzams karavadonis.
Siltais klimats neprasīja daudz apģērba. Ikdienā vienkāršie romieši – gan vīrieši, gan sievietes valkāja kreklveida apģērbu – tuniku. Tā sniedzās līdz ceļiem. Viduklī to saņēma ar jostu. Vēsākā laikā valkāja rupju vilnas apmetni. Zemnieki staigāja basām kājām vai koka tupelēs.
Zemnieku izputēšana bija drauds valstij – sāka trūkt karavīru. Tāpēc tālredzīgākie politiķi uzskatīja, ka zemnieku skaits ir jāpalielina, un domāja, kur ņemt zemi, ko iedalīt bezzemniekiem. Pēc romiešu tribūna Tiberija Grakha ierosinājuma 133. g. p.m.ē. pieņēma likumu, kurā bija stingri noteikts, cik daudz zemes drīkst būt katras ģimenes lietošanā. Ja kādam bija vairāk, tad to paredzēja atņemt.
Iegūto zemi bija paredzēts sadalīt apmēram 8 ha lielos gabalos un piešķirt zemniekiem, kam savas zemes nebija.
Attēlā: Brāļi Tiberijs un Gajs Grakhi
Šādi likumi neapmierināja lielos zemes īpašniekus, kas izraisīja konfliktu, kurā Tiberiju un 300 viņa piekritējus nogalināja.
Pēc desmit gadiem Tiberija iesāktās reformas centās turpināt viņa brālis Gajs Grakhs, taču arī viņu nogalināja. Lai arī brāļu iecere beidzās neveiksmīgi, tomēr vairāki desmiti tūkstoši zemnieki paspēja saņemt zemi.