Vārdus, ko lieto tikai noteiktā apvidū, sauc par apvidvārdiem.
Piemērs:
kartupelis:
Kurzemē paralēli plaši lieto vārdu rācenis,
Vidzemes vidienē - vārdu tupenis,
Latgalē - buļba.
Piemērs:
varde:
Ziemeļvidzemē lieto vārdu kunna,
Rietumkurzemē - vārdu naģe.
Piemērs:
aizgore (aizkrāsne),
paugas un rīki (sakas),
pūri (ziemas kvieši),
noridot (nokopt, novākt),
sprēst (vērpt).
Apvidvārdi lielākoties nosauc sadzīves un mājsaimniecības priekšmetus, vienkāršus darba rīkus, lauksaimniecības produktus, ēdienus, apģērba gabalus, dažādus savvaļas augus.
Apvidvārdus izmanto daiļliteratūrā, lai atklātu novada īpatnības.
Viens otrs apvidvārds, ko dažreiz sastop literatūrā, lietots bez īpaša nolūka un liecina tikai par autora leksikas īpatnībām.
Viens otrs apvidvārds, ko dažreiz sastop literatūrā, lietots bez īpaša nolūka un liecina tikai par autora leksikas īpatnībām.
Piemērs:
"Gardā smarža no virtuves jaucās ar grūšļa mikli sūro rūgtumu." (Sudrabu Edžus.)
grūslis – ēdiens no sagrūstiem zirņiem, kartupeļiem, kaņepēm.
Piemērs:
"Kad ilgāk uz vietas cilvēks dzīvo, tad jau salasās visādi grabasti." ( J. Jaunsudrabiņš.)
grabasti – vecas, nederīgas lietas;
Piemērs:
"Toreiz bija tāda mode, ka apbēdās vajadzēja dalīties ar kaimiņiem, un tāpēc rudeņos staigāja lielas krūzes, pilnas kāpostu un gaļas, no mājas uz māju." ( J. Jaunsudrabiņš.)
apbēdas – cūku kaušana un sekojošais mielasts.
apbēdas – cūku kaušana un sekojošais mielasts.