Izraksti pirmos trīs vietniekvārdus un norādi iekavās tā grupu, pie kuras tas pieder!
Atgriezeniskais, nenoteiktais, norādāmais, jautājamais, noteiktais, piederības, personu, noliegtais, attieksmes.
Piemēram, viņas (norādāmais), kura (attieksmes), dažu (nenoteiktais)
Atgriezeniskais, nenoteiktais, norādāmais, jautājamais, noteiktais, piederības, personu, noliegtais, attieksmes.
Piemēram, viņas (norādāmais), kura (attieksmes), dažu (nenoteiktais)
Ak kungs, kā viņa negribēja manis šurp dot! Raug, kur esot radi! Tēvabrāļa dēla puisis esot bijis reiz cietumā, un tad nu būšot ar tādiem jāradojas. Mūsu pusē jau lielmaņi paši vien, paši vien ņemas, jo tad nepienāk ne vairāk lieku radu klāt, ne, un godībās tad paši vien esam. Bet tēvs vien bij kā piededzis pie tā Oļiņa, jo tos dziedātājus viņš bij no laika gala iecienījis un tiem vien visu pa prātam darīja. Nu kas tad tēvam ar drīkstēja daudz ko pretī sacīt – viņš kā agrāk bij gājis muižā amatos, pag, vai sešus gadus no vietas sastāvējis par tiesas vīra vietnieku, un, kad vien bijuši valdnieki jāceļ, ik reizes gribējuši likt kādā amatā. Gan jau radi nedzīrās nākt ne kāzās, ne, bet nelīdzēja nekā. Tad jau vēl pa visu baznīcu tik vien mums, kādām lielmanīšām, bij zābaki un ar sarkanām strīpām brunči. Pie manis vien jau tad gandrīz visas meitas mērķi ņēma. Man kā bij tā veiksme arvienu jaunas strīpas izdomāt, tad vēl citas bij baznīcā tinušas uz skaliņiem ar dzīpuriem strīpas, manos brunčos skatīdamās. Ieraudzīju vien vēlāk vai pie dievgalda, vai, redz, še: tai manas strīpas! (Reinis un Matīss Kaudzītes)
Dažs vēl divi gadus nevarējis veikt mērnieku laiku miltu un dažādu saldenumu, lai gan tās pudeles izsusēja drīzāk. Vēl nebij nekas, kamēr mērīja Slātavu, jo tad lielākā daļa iztika paši vien, bez šiem vidutājiem, iespiezdami tāpat klusām kaut ko saujā; bet, kad nāca čangaliešos, - ak tu žēlīgo tētiņ! - šos vadīja kā pūstelniekus: viena rinda uz priekšu, otra atpakaļ - kā baznīcēni, ne ceļa nevarēja pagriezt. Tirgos pat – es, dēliņ, savām acīm daudz neredzēju, tik dzirdēju - nezinājuši šos kā bišu tēviņus kurā krātiņā vest un ko dot; visi vēl pie tā goda nemaz netikuši, nedz pie dzirdīšanas, nedz pie pīpināšanas. Pie tā paša Prātnieka stāvējuši kā tirgus, pilns pagalms, cits no cita slapstīdamies. Un nu tikpat Pietuka Krustiņam, kā arī citiem - ieraduši vienādi kā pa kāzām dzīvot - gandrīz, dzird, esot visiem vējš durvīs. Dažam nebij pat pie dzimtpirkšanas ko iemaksāt. Dievs nav vis mazais bērns." (Reinis un Matīss Kaudzītes)
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!