15. maijs - LATVIEŠU VALODA
EKSĀMENS VIDUSSKOLAI
Vēsturiskās skaņu pārmaiņas radušās dažādu fonētisko procesu rezultātā valodas attīstības senākos posmos.
Tagadējās vēsturiskās skaņu pārmaiņas agrāk bijušas pozicionālās skaņu pārmaiņas.
 
Ir divu veidu vēsturiskās skaņu pārmaiņas:
  • vēsturiskās skaņu mijas:
    1) vēsturiskās patskaņu mijas
    2) vēsturiskās līdzskaņu mijas
  • vēsturiskais līdzskaņa zudums
 
Patskaņu mija - dažādos no vienas saknes darinātos vārdos vai vārda formās viena patskaņa vietā stājas cits patskanis vai divskanis.
 
Mantotā patskaņu mija jeb alternācija
 
Ir 3 dažādu rindu mijas.
 
Rindas nosaukums
Piemērs
Skaņas, kas mijas
i-rinda
stiga - steigt - staigāt
i, ī (ij) - ie, ei, (ej, ēj) - ai
e-rinda  nest - nesu - nēši - nasta
šaurais/platais e - šaurais/platais ē - a, ā, u, o [uo] - i
u-rinda  kust - kūst - kausēt
u - ū -au
 
Vēsturiskās līdzskaņu mijas
 
Līdzskaņu mija - saknes līdzskaņa maiņa.
 
Patskaņu i, ī, e, ē un divskaņa ie noteiktā mija (atvasinājumos, darbības vārdu formās):
k-ķ, k-c, g-ģ, g-dz
Piemērs:
roka - roķele - rociņa 
zirgs - zirģelis - zirdziņš
 
Līdzskaņa j noteiktā mija (II deklinācijas vienskaitļa ģenitīvā un visos daudzskaitļa locījumos, V un VI deklinācijas daudzskaitļa ģenitīvā, daļai darbības vārdu vienkāršajā tagadnē un no tās atvasinātajās darbības vārda formās, atvasinājumos)
 
b - bj
d - ž
dz - dž
l - ļ
ln - ļņ
m - mj
n - ņ
p - pj
s - š
sl - šļ
sn - šņ
t - š
v - vj
z - ž
zl - žļ
zn - žņ
r - ŗ*
gulbis - gulbji
briedis - brieži
dadzis - dadži
dēlis - dēļi
alnis - aļņi
kurmis - kurmji
suns - suņi
ziepes - ziepju
lasis - laši
smiltis - smilšu
nokrēslis - nokrēšļa
alksnis - alkšņi
avs - avju
vēzis - vēži
zizlis - zižļi
zvaigzne - zvaigžņu
bērt - beŗu*
  
 
Līdzskaņa t noteiktā mija (1. konjugācijas darbības vārdu nenoteiksmē)
t-s, d-s
Piemērs:
veda - vest
meta - mest
Līdzskaņa d noteiktā mija (daļēji lokāmajos divdabjos)
t-z, d-z
Piemērs:
veda - vezdams
meta - mezdams
Vēsturiskais līdzskaņa zudums vērojams 1. konjugācijas darbības vārdiem, kam sakne vienkāršajā pagātnē beidzas ar t, d, s, z.
Šie līdzskaņi zūd piedēkļa -st- un izskaņas -šana priekšā.
Piemērs:
veda – vešana
lūza – lūst