Saziņas procesā informācijas apmaiņa var notikt nevārdiski jeb neverbāli – ar žestu, mīmikas palīdzību (cilvēks sveicinot pamāj ar roku; uzmanīgi klausoties, pieliec galvu; uzklausot patīkamas ziņas, pasmaida).
Neverbālā saziņa — saziņa bez vārdiem, izmantojot žestus, mīmiku, ķermeņa stāju, pozas.
Žests — izteiksmīga kustība (parasti ar roku).
Mīmika — sejas izteiksme.
Stāja — ķermeņa stāvoklis.
Žests — izteiksmīga kustība (parasti ar roku).
Mīmika — sejas izteiksme.
Stāja — ķermeņa stāvoklis.
Izmantojot tikai neverbālās saziņas līdzekļus, saziņa ir veiksmīga, ja iespējams precīzi norādīt, parādīt vai pieprasīt kaut ko sev vēlamu. Žestus ir visvieglāk saprast. Bet ar mīmiku var rasties pārpratumi, jo ne visi cilvēki spēj vienlīdz precīzi attēlot vai uztvert otra pausto.
Jāatceras, ka neverbālajā saziņā nav iespējams nodot nekādu abstraktu informāciju.
Katrā sabiedrībā pastāv dažādi tradicionāli pieņēmumi par žestiem, ķermeņa stāvokli, mīmikas izpausmēm, emocijzīmēm.
Piemērs:
Japāņi par vislielāko nepieklājību uzskatīs, ja saziņas partneris sēdēs pretī, izstiepis uz priekšu kājas, bet arābiem nepieņemami būs, ja viņu acu priekšā tiks demonstrētas kurpju zoles vai kāju pēdas. Ir tautas (spānieši, itālieši, portugāļi, arābi, Latīņamerikas tautu pārstāvji u. c.), kuri īpašu uzmanību pievērš tieši saziņas partnera skatienam – cilvēks ar atklātu, tiešu skatienu tiek vērtēts kā godīgs, patiess, bet pretēja skatiena īpašnieku uzskatīs par aukstu, neuzticamu vai pat negodīgu cilvēku.
Ja cilvēks pārzina žestu valodu, viņš var gan pilnīgāk uztvert informāciju, gan precīzāk to darīt zināmu adresātam.
Dažādas tautas var vienus un tos pašu žestus saprast gan vienādi, gan pilnīgi pretēji, gan vispār neuztvert iecerēto informāciju.
Dažādas tautas var vienus un tos pašu žestus saprast gan vienādi, gan pilnīgi pretēji, gan vispār neuztvert iecerēto informāciju.
Piemērs:
Kā klasisku piemēru var minēt augšup pavērstu īkšķi: ar to var gan izteikt atzinību (Krievija), gan “nobalsot” mašīnu (Eiropa, Amerika, Lielbritānija), gan uztvert par īpaši nepiedienīgu un rupju žestu (Grieķijas ziemeļdaļa, Sardīnija).
Lielākā daļa Eiropas tautu par piekrišanas zīmi uzskata galvas mājienu, taču bulgāri, grieķi un turki teiks “jā”, pagriežot galvu pa labi un pa kreisi, bet “nē” – viegli pamājot ar galvu, bet japāņiem galvas kustība neizteiks neko.
Lielākā daļa Eiropas tautu par piekrišanas zīmi uzskata galvas mājienu, taču bulgāri, grieķi un turki teiks “jā”, pagriežot galvu pa labi un pa kreisi, bet “nē” – viegli pamājot ar galvu, bet japāņiem galvas kustība neizteiks neko.
Zīmju valoda (agrāk saukta par žestu valodu) skaņu vietā izmanto žestus, ķermeņa valodu un lūpu kustības. Šo saziņas līdzekli izmanto vājdzirdīgi un mēmi cilvēki. Šādu zīmju tulkojumu var redzēt TV, to sauc par surdotulkojumu.
Žestus ikdienā lieto ne tikai cilvēki ar dzirdes vai/un runas traucējumiem. Jebkurš cilvēks katru dienu izmanto žestus atbilstoši saziņas situācijai.
Piemērs:
Ja tu vaicā mammai atļauju doties uz kino, bet viņa tikai piekrītoši pamāj ar galvu, tad arī šī ir neverbālā saziņa.
Ja tu nāc no skolas sakumpis, smagi velkot kājas, vecākiem ir skaidrs, ka diena nav bijusi tik laba, kā cerēts. Tā ir neverbālā saziņa
Ja tu draugam stundas laikā piemiedz ar aci, arī tā ir neverbālā saziņa, kuras mērķis un temats ir zināms vien jums diviem.
Lai varētu runāt par kādas tautas raksturīgajiem žestiem, nepieciešama pietiekami liela un uzticama datu bāze. Šādas liecības ļoti labi var atrast mūsu tautas folklorā, piemēram, tautasdziesmās. Katram no šiem žestiem varēja būt arī svarīga simboliska nozīme.
Roku kustība uz augšu: roku celšana uz augšu bija nozīmīga godos, tādā veidā paaugstinot sociālo stāvokli un norādot uz nākotnes perspektīvām.
Paņemšana pie rokas: cieņas un uzmanības izrādīšana.
Sarokošanās: etiķetes žests, pieklājības izpausme.
Krēsla pacelšana: godbijības un cieņas izrādīšana viesim.
Cepures noņemšana: goda parādīšana kādam cilvēkam vai norisei.
Katrai tautai vēsturiski izveidojušies tai raksturīgi žesti un uzvedības stils, kas saistīts gan ar apdzīvotās vietas klimatu, ģeogrāfisko novietojumu, sociālo kārtu attiecībām un vēl daudziem citiem faktoriem. Lai precīzi izskaidrotu, kāpēc tiek lietots kāds konkrēts žests vai uzvedības modelis, reizēm jāveic nopietns vēsturisks pētījums, kas racionāli izskaidro saglabātās tradicionālās uzvedības normas.
Mūsdienās daļa no šī uzvedības mantojuma tiek lietota, neapzinoties tā izcelsmi.