Valodniecība jeb lingvistika ir humanitāro zinātņu nozare, kas pēta valodu un runu, kā arī to uzbūvi, īpašības, funkcijas un attīstību. Valodniecībai raksturīgais pētniecības objekts ir valodas fonētiskā, gramatiskā (morfoloģiskā un sintaktiskā), kā arī leksiskā sistēma.
Valodniecībai ir vairākas apakšnozares, piemēram, fonētika, morfoloģija, leksikoloģija, leksikogrāfija, sintakse, stilistika, etimoloģija (pēta vārda cilmi, attīstību) u. c.
Stilistika – valodniecības nozare, kas pēta valodas stilus.
Stilistikai kā zinātnes nozarei ir vairāki virzieni:
- vispārīgā jeb teorētiskā stilistika,
- stilistikas zinātnes vēsture,
- praktiskā jeb aprakstošā stilistika,
- vēsturiskā stilistika,
- daiļliteratūras stilistika.
Stilistikas galvenie uzdevumi ir:
- noteikt, kas valodā ir neitrāls, kas – stilistiski atšķirīgs, īpašs,
- pētīt valodas stilus (valodas paveidus),
- pētīt valodas mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus,
- pētīt individuālo stilu,
- pētīt rakstu valodas normu funkcionālos variantus,
- rūpēties par valodas kultūru.
Stilistika pēta arī stilistiskos izteiksmes līdzekļus. Tos var klasificēt fonētiskos, morfoloģiskos, leksiskos, sintaktiskos.
Stilistiskas figūras – vārdi, vārdu savienojumi vai izteicieni, kas lietoti tēlainības un izteiksmības veidošanai.
Pie stilistiskajām figūrām tiek pieskaitīta anafora, epifora, asonanse, aliterācija, gredzens, ķēde, daudzkāršojums jeb divkāršojums, blīvējums, inversija, retoriskais jautājums, retoriskā uzruna, retoriskais izsauciens, kāpinājums u. c. Taču dažkārt kāda no tikko nosauktajām stilistiskajām figūrām var tikt uzskatīta par tropu.
Tropi (mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi) - vārdi, vārdu savienojumi vai izteicieni, kas lietoti ne to tiešajā, bet pārnestajā nozīmē.
Parasti pie tropiem tiek pieskaitīta metafora, metonīmija, sinekdoha, salīdzinājums, paralēlisms, simbols, alegorija, personifikācija, arī ironija, sarkasms, humors, satīra, perifrāze, paradokss un hiperbola. Tekstā, kurā izmantoti tropi, vārdi vai teikumi jāuztver ne tiešajā nozīmē, bet gan tādā, kas uzminama.
Valodas stilu kontekstā nozīmīga loma mūsdienās tiek veltīta sava individuālā valodas stila mērķtiecīgai pilnveidei (īpaši tādās jomās kā žurnālistika, politika, sabiedriskās attiecības u. c.) un pētīšanai. Individuālais stilu dēvē par idiolektu.
Idiolekts – individuālais kādas valodas paveids, atsevišķa indivīda valoda; atsevišķa indivīda valodas sociālo, profesionālo, teritoriālo u. c. īpatnību kopums.
Idiolekts raksturīgs vienam cilvēkam, kurš no valodas sistēmas bagātības savā runā izmanto to, kas viņam liekas visnepieciešamākais, visprecīzākais, visskanīgākais. Individuālo valodas stilu nosaka teksta komunikatīvais nolūks un adresāts. Tāpēc autors izvēlas atbilstošu leksiku, teikumu veidojumu, mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. Savu individuālo stilu nepieciešams izkopt apzināti un mērķtiecīgi.
Plašāk par tēmu "Stilistika" valodniecībā šeit.