Vārds dzīvo tik ilgi, kamēr to lieto. Valodas vārdu krājumā noris nepārtraukta attīstība. Daļa vārdu pamazām kļūst nevajadzīgi un zūd, daļa nāk klāt. Notiekot šīm pārmaiņām, rodas vecvārdi.
Par vecvārdiem sauc vārdus, kas agrāk bijuši parasti, bet ko mūsdienās lieto reti vai nelieto nemaz.
- ir beiguši eksistēt to apzīmētie jēdzieni:
Piemērs:
dzimtbūšana, sieks, olekts, vagars.
- šie jēdzieni ir saglabājušies, bet to apzīmēšanai radīti jauni vārdi:
Piemērs:
bāliņš (brālis), diet (dejot), kamieši (pleci), jaunekle (jauniete), īkstis (nieres), avs (aita), dieveris (vīrabrālis), ietaļa (brāļasieva), matīt (manīt), sebu (vēlu), dižgabals (lielgabals).
Vecvārdi ir naudas vienību nosaukumi
Piemērs:
grasis — ļoti maza naudas summa; arī sīknauda , dālderis — sena (parasti sudraba) monēta; Latvijā to kala no 1525. g., vērdiņš — sena naudas vienība; attiecīgā monēta, ceturtdaļa senās Rīgas markas, vēlāk trīs graši (1,5 kapeikas), lats — Latvijas Republikas nacionālā valūta 1922.-1941. g. un 1993.-2013. g., livonēzs — sudraba monētas Vidzemē un Igaunijā; tās kala Maskavā (1756.-57.) pēc dālderu sistēmas 2, 4, 24, 48 un 96 kapeiku vērtībā, santīms — sīknaudas vienība Latvijā 1922.-1941. g. un 1993.-2013. g., lata simtā daļa; attiecīgā naudas zīme, monēta u. c. Vairāk par seno vārdu skaidrojumiem var meklēt https://tezaurs.lv/
Svarīgi!
Mācoties par seno naudu nosaukumiem, jāatceras arī par skaitļa vārdu pareizrakstību. Par to jau ir iepriekš mācīts. Atkārtot vari šeit.
Daiļdarbos vecvārdus lieto rakstnieki, lai radītu senatnīgu vai svinīgu noskaņu. Vecākajā literatūrā diezgan bieži ar tādiem vārdiem var sastapties.
Seno laiku kultūru un kultūras vēsturi pēta īpaša nozare kulturoloģija.