Vara un kultūra ir savstarpēji saistītas jomas. Jebkuras attiecības sabiedrībā ietekmē kultūras procesus, notiek tā saucamais kultūras determinisms (sabiedrības procesi ietekmē jeb determinē kultūru).
Svarīgi!
"Ceļš uz varu neapšaubāmi ved caur kultūru.
Tālāk, lai īstenotu iegūto varu, tās pārstāvji veido zināmas institūcijas, kuru veidošanas principi un tur pastāvošas tradīcijas arī ir kultūras daļa, piemēram, parlamentu, ministru kabinetu, tiesas un citas sēdes parasti ir saistītas ar virkni rituālu, kuru pamatā ir arī kultūras tradīcijas."1
Par kultūras nozīmi valsts pārvaldē sprieda jau sen. Piemēram, sengrieķu filozofs Platons (428.-347.g.p.m.ē.) uzskatīja, ka valsti jāpārvalda filozofiem. Pēc Platona domām, tikai filozofi ir tik gudri, lai prastu pieņemt lēmumus, kuri būtu izdevīgi visai sabiedrībai.
Platons
Kultūras politika
Izmantojošā kultūrpolitika. Īstenojot izmantojošo politiku, vara cenšas izmantot kultūru savās interesēs - ar tās palīdzību nostiprināt sabiedrībā noteiktus uzskatus. Senajos laikos valdnieki ieguldīja daudz pūļu, lai nostiprinātu sabiedrībā to reliģisko mācību, kuras piekritēji viņi bija."1
Kā piemēru var minēt Senās Ēģiptes faraona Amenhotepa 4 reliģiskās reformas. Amenhoteps 4 uzskatīja, ka pastāv tikai viens dievs, kurš ir visuresošs un varens. Pie šī dieva cilvēks varēja vērsties tieši, bez citu dievu un padievu starpniecības. Par Dievu faraons pavēlēja saukt Saules dievu Atonu. Šo dievu varēja pielūgt ikviens cilvēks, neatkarīgi no sava sabiedriskā stāvokļa jebkurā laikā un vietā, kur vien iespīdēja Saules stari. Amenhoteps 4 aizliedza pielūgt visas citas dievības. Pats sevi viņš nodēvēja par Ehnatonu (tulkojumā - Atonam derīgais).
Attēlā: Amenhoteps 4 un viņa ģimene pielūdz Saules dievu Atonu
"Totalitārajās iekārtās tādas pašas pūles tika pieliktas, lai nostiprinātu valdošo ideoloģiju - komunismu, fašismu, nacismu."1
Kā piemēru var minēt kultūras attīstības posmu Latvijā pēc Otrā pasaules kara, kad kultūra tika pakļauta Komunistiskajai partijai un to izmantoja kā partijas ideoloģijas paudēju. Piemēram, mākslā izveidojās jauns stils - sociālistiskais reālisms.
Māksliniekiem vajadzēja attēlot jaunās - sociālistiskās - dzīves celtniecību. Galvenās tēmas - darba cilvēks, komjaunietis.
Stimulējošā kultūrpolitika. "Īstenojot stimulējošo politiku, vara cenšas atbalstīt tās kultūras norises, kuras tai šķiet nozīmīgas. Kā piemēru te var minēt valsts atbalstītu Kultūrkapitālu fondu darbību. Tie finansē kultūras pasākumus, kurus valsts noteiktu ekspertu grupa vai sabiedrības daļa atzinusi par atbalstāmiem."1
Papildinformācija: